Krišjānis Valdemārs bija jaunlatviešu galvenais ideologs, izcilākais sabiedriski politiskais darbinieks, redzamākais publicists un polemists, "Pēterburgas Avīžu" izdevējs. Valdemārs dzimis 1825. g. 2. decembrī Talsu apriņķī. 1849. g. viņš iestājas Liepājas ģimnāzijā. Valdemārs nonāk 1854. gada jūlijā Valdemārs nonāk Tērbatā, ierakstās augstskolas tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un literāriskam darbam. Studijas Tērbatā 1858. g. beidzis, Valdemārs nonāca Pēterpilī. Viņš strādāja dažādās avīzēs un arī par ierēdni Parādu deldēšanas komisijā Finansu ministrijā. Kad Valdemārs bija ieguvis pietiekošus sakarus ar valdību, viņš izdeva Pēterburgas Avīzes. 1867. g. janvārī Valdemārs ieradās Maskavā. Tur viņš pulcina Maskavas latviešu inteliģenci, rosinot to darboties latviešu kultūras laukā. Viņš saslima ar plaušu karsoni un mira Maskavā 7. decembri (25. novembrī) 1891. g. Rīgas Latviešu biedrība pārveda viņa miesas uz Rīgu un guldīja Ģertrūdes kapos.
Krišjānis Valdemārs (1825 - 1891) - viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, publicists. Valdemārs bija iniciatīvas bagāta personība, kam jo lieli nopelni Krievijas jūrniecības attīstīšanā. Viņš darbojies arī literatūrā un valodniecībā, bijis latviešu pirmo publisko bibliotēku dibinātājs. Valdemāra idejām liela nozīme tautiskā romantisma attīstībā un latviešu sabiedriskās domas vēsturē.
Pāris gadus viņš nodzīvo Ēdolē, uz kurieni aiziet 1847. g. Viņš te pulcina sava pagasta jaunekļus uz grāmatu lasīšanu un ar viņiem ierīko grāmatu krātuvi. Valdemāram viņš deva līdzekļus, lai viņš varētu iespiest savu pirmo literārisko darbu - 300 s t ā s t u s, novēlēdams visu ienākumu no grāmatas pašam sarakstītājam. Tai pašā laikā Valdemārs sacer vairākus satīriskus un humoristiskusdzejoļus un dzejojumus.
No 1854. gada līdz 1858. gadam K.Valdemārs studēja Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes. Pie savām studenta istabas durvīm viņš ar lepnumu piestiprināja vizītkarti ar piebildi "latvietis". K.Valdemārs pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties un neatkrist. Viņa vizītkarte ar vārdu "latvietis" tai laikā bija kaut kas nedzirdēts. Savos l i t e r ā r i s k o s d a r b o s Valdemārs joprojām latviešus skubināja uz izglītību, attīstību, uz apzinīgu centību pēc garīga un saimnieciska progresa. Tikai jāsargās no izšķērdības. Ir ģreķība par grūti pelnīto naudu pirkt vīnu. Svarīgākais no Valdemāra Tērbatas laikā klajā laistajiem rakstiem ir viņa apcerējums par latviešu un igauņu pievilkšanu pie j ū r n i e c ī b a s,
50. un 60. gados K.Valdemārs bija populārākais, tālredzīgākais un spēcīgākais latviešu politiskais darbinieks. Baltijas vācieši pamatoti uzskatīja viņu par jaunlatviešu kustības vadītāju un latviešu zemniecības vadoni. K.Valdemāra politiskās darbības centrā bija cīņa par latviešu tautas tiesībām carisma režīma apstākļos. Līdzīgi G.Merķelim viņš bija arī apspiestās igauņu tautas aizstāvis. Savā cīņa viņš lielā mērā balstījās uz G.Merķeļa idejā. Praktiskajā darbībā Valdemāram zināms atbalsts bija sakari ar krievu valdības aprindām un slavofilu negatīvā attieksme pret Baltijas muižniekiem. Valdemārs pirmais no latviešu tautības politiskajiem darbiniekiem informēja carisko patvaldību par vācu muižnieku patvaļīgi nostiprinātajām feodālajām privilēģijām Baltijā, aprakstīja toreizējo latviešu tautas stāvokli un ieteica priekšlikumus tā uzlabošanai. 1861. gadā viņš iesniedza patvaldībai paplašinātu reformu projektu, kas sabiedriskās domas vēsturē pazīstams kā "Valdemāra memorands".…
