19. gadsimts radīja vārdu „folklora”. To ieviesa angļu arheologs V. Dž. Toms 1846. gadā, bet zinātniskajā lietošanā šis termins parādās tikai pagājušā gadsimta 80.-90. gados, apzīmējot kā pētāmo priekšmetu, tā zinātnes nozari, kura vēlāk iegūst folkloristikas nosaukumu un kalpo folkloras materiālu izpētei.
Folkloras jēdziens sākotnēji aptver visus garīgās kultūras novadus, tālab folkloristika nereti uzsvērta gan kā etnogrāfijas daļa, gan kā literatūrzinātnes un muzikoloģijas nozare, gan kā palīg disciplīna sociālajai psiholoģijai un antropoloģijai. Īsteni folkloristikas kā patstāvīgas zinātnes izveides procesu raksturo gara un sarežģīta attīstība minēto zinātņu lokā, bet tās dziļākās saknes meklējamas jau antīkās pasaules estētikā, ceļojumu aprakstos, rakstnieku izteikumos un komponistu vērojumos.
Latvijā folkloristikas kā zinātnes iedibināšanā izšķiroša nozīme bija Krišjāņa Barona monumentālā tautas dzejas izdevuma „Latvju dainas” iznākšanai, kas radīja priekšnoteikumus folkloristikas nošķiršanai no citām radniecīgām filoloģijas disciplīnām un etnogrāfijas. Šī krājuma tapšana saistās ar visu kardinālo folkloristikas vēstures (folkloras izcelšanos un attīstības likumsakarību, tautasdziesmu žanra un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu formēšanās procesu) un teorijas (folkloras kā mākslas veida attieksmes pret dzīves īstenību, folkloras specifikas, idejisko un estētisko vērtību, mākslinieciskās metodes un funkciju, nacionālo un internacionālo elementu attieksmju, kolektīvā un individuālā sākuma u.c.) jautājumu risināšana. Vienlaikus „Latvju dainas” savdabīgi rezumēja visu to latviešu tautasdziesmu vākšanas priekšvēsturi, ko iezīmē pirmā publicētā latviešu tautasdziesma 1632. gadā un pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi, sākot ar 1807. gadu.…
