Krimināltiesības mūsdienās ieņem arvien svarīgāku lomu mūsu dzīvēs. Ar krimināltiesību palīdzību valsts cenšas no tiesiskā viedokļa “aizsargāt savu pilsoņu tiesības un intereses, aizsargājot ar saviem specifiskiem līdzekļiem (piedraudot ar sodu); regulē krimināltiesiskās attiecības, kuras rodas, izdarot noziedzīgu nodarījumu; brīdina personas tādejādi atturot tās no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, piedraudot ar kriminālatbildību un kriminālsodu, kā arī personas, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, atturēšana no jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, saucot pie kriminālatbildības un piemērojot kriminālsodu; audzina cieņu pret likumu, sapratni par nepieciešamību to ievērot.”1 Tātad ar krimināltiesību palīdzību tiek nodrošināta mūsu visu drošība.
Jāatceras, ka krimināltiesības pēc savas būtības ir tiesību normu kopums, kuras aizsargā valsts. “Absolutizēta vērtība tiek piešķirta tiesību normām, to burtiskai izpratnei. Valsts izdotās tiesību normas tiek atzītas par vienīgo tiesību avotu.”2 Tomēr ir jāatceras, ka tiesību normas, protams, ir vispārobligātas, tomēr to izpratne ne vienmēr ir burtiska. Šeit ir nepieciešama daudz dziļāka pieeja, lai izprastu tiesību būtību. Šis normatīvisms ir saglabājies vēl kopš “padomju” laikiem. Tomēr ieejot Eiropas Savienībā, viens no galvenajiem priekšnosacījumiem ir, piemērojot tiesību normas, balstīšanās uz tiesību principiem. Dienu no dienas šī tēma kļūst arvien aktuālāka.
Tātad, jau mācoties augstskolās mums ir jāprot ne tikai izlasīt to, kas ir likumā, t.i., tiesību normās, bet arī jāprot lasīt “caur rindiņām”. Tiesību pamatā ir principi – tās vadošās idejas, kas raksturo tiesību būtību un jaunajiem, topošajiem juristiem ir jāprot ar tiem darboties.
Pamatojoties uz iepriekš teikto, tas arī bija par iemeslu izraudzītajam tematam. Lai jau tagad es spētu saprast tiesības ne tikai no normatīvisma viedokļa un pielietot tiesību principus, vajadzības gadījumā.
…