Nobeigums
Apkopojot un vispārinot iegūto informāciju, varu izsecināt, ka 19. gadsimtā krimināltiesības piedzīvoja daudzas un dažādas pārvērtības, kļūstot arvien modernāk un kāda mēra arī humānāk.
Runājot par krimināltiesību attīstību Latvijas republika līdz 1940. gadam, tad no 1903. gada un 1933. gada Sodu likumu salīdzinājuma jāsecina, ka līdz 1933. gadam Sodu likumi nespēja pilnīgi atbrīvoties no feodālisma laikmeta tipiskajām iezīmēm. Bez tam 1903. gada Sodu likumos bija ietvertas tādas tiesību normas, kurus nevar īsti pieskaitīt pie krimināltiesībām, jo tur arī bija normas par administratīvu noteikumu pārkāpšanu. Šo apmulsumu pastiprināja arī pati likumu struktūra (piemēram, kriminālatbildība par noziegumiem pret personas dzīvību un veselību bija noteikta pēc sodu izklāsta par diezgan mazsvarīgu administratīvu noteikumu pārkāpšanu).
Kas attiecas uz 1933. gada Sodu likumu, tad var teikt, ka tas kļuva kompaktāks nekā tā priekštecis, jo pantu skaits tika samazināts no 687 līdz 584. Kodeksā netika iekļauts nāves sods, kā arī tagad bija paredzēti tikai 5 sodu veidus, bet ne 8. Pie tā vēl 1933. gada Sodu likumā netika iekļauts cietokšņa sods un izsūtījums. Tika veikta sodu racionalizācija. Ar to es domāju, ka tika ieviests drošības ieslodzījums, ko tiesa varēja piespriest bez jauna nozieguma izdarīšanas tiem ieslodzītajiem, kuri pat pēc soda beigšanas tika uzskatīti par sabiedriski bīstamiem. 1933. gada Sodu likums tika modernizēts un pielāgots Latvijas apstākļiem. Tomēr tam piemita arī vairāki būtiski trūkumi, piemēram, pārlieku bargas soda sankcijas atsevišķu smagu noziegumu gadījumā.
Krimināltiesībām 1940. un 1941. gadā bija īpaša nozīme Padomju Latvijas sabiedriskās dzīves pārkārtošanā. Apstākļos, kad norisēja asa šķiru cīņa, krimināltiesības palīdzēja padomju varai sekmīgi cīnīties pret kapitālistisko mantojumu ekonomikā, sadzīvē un cilvēku apziņā. Visi krimināllikumi, kas pieņemti šajā laika posmā, tika vērsti pret tiem, kuri sabotēja republikas valdības saimnieciskos pasākumus vai pārkāpa sociālistisko tiesisko kārtību. 1961. gadā izveidojas Latvijas PSR Kriminālkodekss, kas uzsaka pavisam jaunu krimināltiesību attīstības posmu. Tajā laikā pasaulē stipri uzsaka iesakņoties kapitālismam un Latvija, būdama PSRS sastāvā, nevarēja atļaut tiesību pārkāpumu un noziegumu pastāvēšanu komunisma ietvaros. Nemazāksvarīgi ir tas, ka ar LPSR Kriminālkodeksu tika paredzēta plaša sabiedrības iesaistīšana noziedznieku labošanā un pāraudzināšanā. Šeit paradījās vairāki jauni principiāli noteikumi un normas, kas nebija paredzētas PSRS un savienoto republiku kriminālās likumdošanas pamatos.
…
