Ievads
Autora kursa darba izvelēta tema ir ļoti aktuāla un diezgān interesānta pētījumām. Kriminālsoda instituts tika izveidots ilgu laiku atpakaļ, taču ta galvēna būtība tika nemainīga – tas ir valsts piespiedu līdzeklis, kuru tiesa Krimināllikuma ietvaros valsts vārdā piespriež personai, kas ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
Šādas attiecības ir iespējams izveidot tikai tad, ja tiesību attīstības un jaunrades procesā iesaistās sabiedrībā dzīvojošas personas. Līdz ar to tiek radīti noteikti uzvedības standārti, kuriem ir vispārobligāts un vispāraptvērošs raksturs. Ar kuru palīdzību, ir iespējams regulēt sabiedrības uzvedību, pakļaujot to noteiktām normām. Šo normu nepildīšanas gadījumā pret vainīgo personu tiek piemērotas noteikta veida sankcijas, kas, savukārt, izriet no izdarītā tiesību normu pārkāpuma veida un apmēra.
Pie šādām normām ir pieskaitāmi arī Krimināllikumā deklarētie vispārējie sabiedrības uzvedības noteikumi, kuru izpilde ir vispārobligāta visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem. Ņemot vērā, ka Krimināllikumā tiek reglamentēta valsts atbildes rīcība uz kādas personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā sankcija, šī attiecīgā likuma normas nepildīšanas gadījumā, tiek piemērots kriminālsods.
Par attiecīgu noziedzīgu nodarījumu tiek noteikts dažāda veida kriminālsods. Latvijas Republikā kriminālsodu var piespriest tikai tiesa, līdz ar to, no tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīža, tiesas lēmumam ir likuma spēks.
Jāpiebilst, ka kriminālsodam, līdzīgi kā citiem soda mēriem, pamatā ir audzinošs raksturs, tomēr tas neizslēdz iespēju personai zaudēt kādu no tiesībām un brīvībām, pamatojoties uz valstī pastāvošajām likumdošanas normām. Kursā darbā mērķis ir iepazīties, iegaumēt, kriminālsoda butību, sistēmu, piemērošanu, ka arī izskatīt soda noteikšanas ipatnības, dažados gadījumos. Ka arī piedavāt priekšnoteikumus kriminālsoda problēmas risināšanā
Kursā darbā tuvāk tiks apskatīts kriminālsoda jēdziena vispārējais raksturojums un tas būtība, tās mērķi un funkcijas, kā arī kriminālsoda noteikšanas kārtība un soda noteikšanas ipatnības nepilngadīgiem. Kursa darba gaita arī jāizpēta problēmas, kuras pastāv piemērojot un noteicot kriminālsodu.
1. Nodaļa. Kriminālsoda jēdziens un pazīmes
Mūsdienu krimināltiesībās soda jēga un tā būtība izpaužas noziegumu brīdinājumā. Savas attīstības gaitā cilvēce ir atteikusies no domas, ka kriminālsodam ir jābūt atriebībai par pastrādāto nodarījumu.
Kriminālsods tiek uzskatīts par vienu no visefektīvākajiem ietekmēšanas līdzekļiem personām, kuras ir veikušas noziedzīgas un sodāmas darbības, pārkāpjot Krimināllikuma normas. Pastāv uzskats, ka sods ir personas pienākums stāties tiesas priekšā par izdarīto likumpārkāpumu, tajā skaitā arī par noziedzīga nodarījuma veikšanu. Kriminālsods ir valsts piespiedu līdzeklis, kuru tiesa Krimināllikuma ietvaros valsts vārdā piespriež personai, kas ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Kriminālsods izpaužas nodarījuma negatīvā novērtējumā un personai piederošo tiesību ierobežošanā vai atņemšanā.
Kriminālsods ir definēts Krimināllikuma Vispārējās daļas 35. pantā (Krimināllikumā paredzētā soda jēdziens ). Kriminālsodu var piespriest tikai tiesa, jo citādā veidā nav iespējams nevienu personu atzīt par vainīgu kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā – nevainīguma prezumpcija. Sodu var piespriest tikai Krimināllikuma ietvaros, stingri ievērojot Krimināllikuma norādījumus. Šajā likumā ir arī noteikti sodu veidi un kārtība, kādā tos var piemērot. Kriminālsods ir paredzēts tikai par noziedzīgu nodarījumu un to nevar piespriest par administratīviem, disciplināriem pārkāpumiem, kā arī civilpārkāpumos, ja šie pārkāpumi nav minēti Krimināllikumā, kā kriminālsodāmi pārkāpumi. Tiesa, izvēloties soda mēru par noziedzīgu nodarījumu nevar piespriest vieglāku vai smagāku sodu, nekā ir minēts Krimināllikuma sevišķās daļas panta sankcijā noteiktajās soda robežās. Atšķirībā no citiem soda veidiem, kriminālsods ir sekas noziedzīgam, nevis kādam citam mazāk kaitīgam nodarījumam, kriminālsodu uzliek tikai tiesa valsts vārdā, bet nevis kāda cita institūcija vai amatpersona un tas vainīgajam ir saistīts ar sodāmības rašanos, kam ir zināmas tiesiskas sekas.
Soda piespiedu raksturs nozīmē arī to, ka notiesātajam tiek noteikti zināmi ierobežojumi un sagādātas zināmas ciešanas – viņam var atņemt brīvību, atņemt tiesības uz noteiktu nodarbošanos, konfiscēt mantu u.c.
Pie kriminālsoda pazīmēm ir jāpieskaita tās pazīmes, kas atšķir kriminālsodu no citiem soda veidiem – administratīvā soda, disciplinārsoda utt.
sods ir valsts piespiedu līdzeklis – kriminālsods ir visefektīvākais veids kā piespiest personas, kas ir paveikušas noziedzīgu nodarīju, atbildēt par savām darbībām. Kriminālsodu realizē tikai valsts tiesībsargājošās institūcijas, piemēram, cietumsoda gadījumā, ieslodzītais automātiski nonāk valsts apgādībā un noteiktu laiku pavada valsts cietumā. Protams, cietumsods nav vienīgais soda veids, bet šobrīd Latvijā tiek visbiežāk realizēts un visuzskatāmāk pierāda to, ka sods ir tieši valsts piespiedu līdzeklis, jo, lai ieslodzītu kādu personu cietumā uz noteiktu laiku, obligāti ir nepieciešama valsts normatīvā bāze, uz kuras pamatiem var piespriest sodu, kā arī valsts materiālā bāze, ar kuras palīdzību sods tiek realizēts.
sodu piespriež tiesa – Pēc Krimināllikuma 35. panta 1. daļas ir noteikts, ka tiesai ir tiesības spriest tiesu krimināllietās un pēc Krimināllikuma Sevišķās daļas panta, kurš tiek piemērots attiecīgajā lietā, sankcijas piespriest kriminālsodu. Tiesas lēmums ir ar likuma spēku, to piespriež valsts vārdā un tam ir publisks raksturs, tādēļ spēkā stājies tiesas spriedums ir obligāts ne vien notiesātajam, bet arī visiem citiem valsts iedzīvotājiem, turklāt valsts realizē atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu sprieduma izpildi.
sodot tiek ierobežotas vai atņemtas svarīgākās notiesātā tiesības vai brīvības – visbiežāk piemērojamais sods joprojām vēl ir cietumsods – brīvības atņemšana uz tiesas spriedumā noteiktu laiku, šādā veidā sodītā persona uz attiecīgo laiku tiek pilnīgi izolēta no sabiedrības.
Pastāv arī tāds soda veids kā mantas konfiskācija, kas vairāk tiek piemērojas kā papildsods (ir minēts vairākās Krimināllikuma Sevišķās daļas pantu sankcijās). Kā sodi var tikt piemērotas arī dažādas tiesību atņemšanas, piemēram, tiesības ieņemt kādu noteiktu amatu (krimināli sodītas personas nevar strādāt Iekšlietu ministrijas iestādēs, dienēt Latvijas Nacionālajos Bruņotajos spēkos utt.); tiesības veikt uzņēmējdarbību vai arī veikt kādu noteiktu nodarbošanos. Nereti kā sekas kriminālsodam vai arī kā pats kriminālsods atņem tiesības uz speciālā likumā paredzētu atļauju vai tiesību iegūšanu (piemēram, šaujamieroču nēsāšanas atļauju u.c.);
sodu piespriež personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā – sodu nevar piespriest personai, kura nav veikusi noziedzīgu nodarījumu, kā arī viena persona nedrīkst citas personas vietā izciest sodu par kādu krimināli sodāmu nodarījumu. Šo pazīmi būtu jāuzskata par galveno kriminālsoda pazīmi, kaut arī šī pazīme attiecas uz visa veida sodiem, jo nevar sodīt personu, kas nav veikusi prettiesiskas darbības.
Krimināllikumā ir dota Latvijā pastāvošo Kriminālsodu sistēma. Tā būtiski atšķiras no soda veidu uzskaitījuma Latvijas KK - izslēgti vairāki sodu veidi (nometinājums, izsūtījums, atbrīvošana no amata, sabiedriskais nopēlums), kurus pēdējos gados tiesu praksē tikpat kā nepielietoja, bet Krimināllikumā norādīti daži jauni sodu veidi (arests, piespiedu darbs).
Sodu sistēma ir likumā noteiktā kārtībā izvietots kriminālsodu izsmeļošs uzskaitījums, kurus tiesa var piespriest personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus. Soda veidu uzskaitījums ir tiesai obligāts,tā nevar piespriest citu sodu. Bez tam ikviena soda robežas Krimināllikumā ir stingri noteiktas.
Krimināllikuma 36. pantā sodu uzskaitījums dots tādā secībā, ka vispirms nosaukts smagākā soda veids, pārejot uz vieglākiem.
…
