Secinājumi
„Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.” Saskaņā ar Satversmes 92. pantu viens no nozīmīgākajiem uz kriminālprocesu attiecināmajiem tiesību principiem ir nevainīguma prezumpcija. Nevainīguma prezumpcija atzīstama par sākotnēju pieņēmumu, ka persona nav vainīga. Tā nozīmē, ka personai, kura īsteno aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.
Kriminālprocesa likums precīzi nosaka virkni apstākļu un to raksturojumu, kurus procesa virzītājam jānoskaidro, pirms personai piešķirt aizdomās turētā statusu. Ar kriminālprocesa sarežģīto darbības mehānismu un problēmjautājumiem saskaras tiesību normu piemērotāji, piešķirot personai aizdomās turētā statusu kā arī ievērojot nevainīguma prezumpcijas principu kriminālprocesā, šis princips ir kā aizdomās turētā tiesību garants.
Ņemot vērā ekspertu viedokļus, autors secina, ka viena no būtiskākajām problēmām ir procesa virzītāja pierādīšanas pienākuma pārnešana uz aizdomās turēto. Aizdomās turētajam ir pienākums piedalīties izmeklēšanas darbībās, kas pēc būtības ir izņēmums no nevainīguma prezumpcijas principa, jo aizdomās turētajam ir aktīvi jāpiedalās sava vainīguma vai nevainīguma pierādīšanā, bet nevienai personai nav jāpierāda savs nevainīgums saskaņā ar konstitucionālajās un kriminālprocesuālajās tiesību normās nostiprināto, pie kam visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
…