Šo tēmu izvēlējos viena iemesla dēļ.
Cilvēka, kurš izdarījis noziedzīgu nodarījumu, saistība ar tiesībsargājošajām iestādēm parādās no tā brīža, kad ir atklāts noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas fakts. Savukārt, izziņas izdarītāja, procesa virzītāja saistība ar šo notikumu sākās līdz ar krimināllietas ierosināšanu un tās pieņemšanu savā lietvedībā. Tāpēc tas ir pats pirmais posms – stadija kriminālprocesuālajās attiecībās un ir ļoti svarīgi tās sākt pareizi un likumiem atbilstoši. Sākt tā, lai netiktu pārkāptas nevienas personas tiesības, kuras tai nodrošina valsts.
Darbā apskatīšu to, kā, uz kāda pamata jāierosina krimināllieta, kas drīkst ierosināt krimināllietu, kā arī to, kādi ir krimināllietas ierosināšanas termiņi, iemesli un pamati – respektīvi, svarīgāko, kas attiecas uz krimināllietas ierosināšanu.
Darbu bāzēšu pamatā uz diviem literatūras avotiem:
Ā. Meikališas “Kriminālprocesuālo terminu skaidrojošo vārdnīcu” un uz Latvijas Kriminālprocesa kodeksu.
KPK ir noteikti un reglamentēti visi gadījumi, iemesli uz kuru pamata var ierosināt krimināllietu.
Krimināllietas ierosināšana ir kriminālprocesa pirmā stadija. Ja to tulko šaurākā nozīmē, tad praksē, krimināllietas ierosināšana ir procesuāls akts – lēmums ierosināt krimināllietu. Bez šī lēmuma nav iespējams risināt jautājumus par noziedzīgā nodarījuma atklāšanu, jo šis lēmums ir tiesiskais pamats visai tālākajai izmeklēšanai un visām procesuālajām darbībām sakarā ar noziedzīgā nodarījuma pazīmēm.
Piemēram, ierodoties noziedzīgā nodarījuma vietā, nekādu tiesvedību nevar sākt, jo nav ierosināta lieta, taču, lai būtu pamats ierosinātu lietu, likumdevējs ir atļāvis pirms tās ierosināšanas veikt:
Notikuma vietas apskati;
Noteikt ekspertīzi.…
