Nozieguma realizācijas veidu vai paņēmienu nosaka daudzi gan objektīvi (nozieguma objekta raksturs, atrašanās vieta, klimats, un tamlīdzīgi), gan subjektīvi (noziedznieka attīstības līmenis, kriminālā pieredze, iemaņas un citi) apstākļi un faktori, tādēļ katrs konkrēts noziedzīgs nodarījums faktiski ir unikāls, neatkārtojams un aršķirīgs no visiem pārējiem tā paša veida un pat līdzīgi veiktiem noziegumiem. No tā izriet, ka arī izmeklēšanas efektivitātes interesēs katrā lietā tā jāveic, ievērojot konkrētam izmeklējamam noziegumam piemītošās unikālās īpašības.
Taču tas nenozīmē, ka nepastāv īpatnības, kuras piemīt vairākiem, daudziem vai pat visiem viena veida vai ar vienu paņemienu izdarītiem noziegumiem, jo daudzi determinējošie apstākļi ietekmē ne tikai viena, bet arī citu līdzīgu noziedzīgu nodarījumu norisi. Tātad arī šo noziegumu izmeklēšana var būt efektīva, līdzīgā secībā lietojot visumā analogu izmeklēšanas darbību kompleksu un izmantojot tādus pašus kriminālistiskās tehnikas līdzekļus.
Vairāk kā simts kriminālistikas pastāvēšanas gados ir uzkrāta milzīga pieredze praktiski visu iespējamo noziegumu izmeklēšanā. Tā ir zinātniski analizēta un vispārināta, izstrādājot katram noziegumu veidam optimālo izmeklēšanas darbību klāstu, secību, taktiku un līdzekļus. Šo kompleksu kopumā kriminālistikā pieņemts apzīmēt ar terminu Kriminālistiskā metodika. Tās jēdzienu profesors A.Kavalieris definē: “ Kriminālistikas sadaļa, kura pēta dažādu veidu noziegumu īstenošanas un izmeklēšanas, kā arī dažādu kategoriju noziedznieku rīcības likumsakarības un uz to izzināšanas pamata izstrādā ieteikumus optimālai šo noziegumu atklāšanas un izmeklēšanas, kā arī noziedznieku atmaskošanas metodika.”1
Kriminālistiskās metodikas objekts ir noziedzīga nodarījuma izmeklēšana, bet priekšmets ir noziedzīga nodarījuma izmeklēšanas organizēšana. Kriminālistiskās metodikas subjekti ir izziņas izdarītājs, prokurors, tiesnesis.…
