Atbilstoši Kriminālprocesa likumā dotai definīcijai izņemšana ir izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir lietai nozīmīgu priekšmetu vai dokumentu atņemšana, ja izmeklēšanas darbības veicējam ir zināms, kur vai pie kā atrodas konkrētais priekšmets vai dokuments un tos nav nepieciešams meklēt vai arī tie atrodas publiski pieejamās vietās.
Pēc dotās definīcijas ir redzams, ka tā lielā mērā ir līdzīga kratīšanai, tomēr tai ir divas būtiskas atšķirības. Galvenā atšķirība ir tā, ka izdarot izņemšanu, izmeklētājam ir iepriekš jāzina izņemšanas objekta konkrēta atrašanās vieta. Ar aizdomām vien nepietiek, lai veiktu izņemšanu. Otra šo izmeklēšanas darbību atšķirība ir šo darbību veikšanas tiesiskais pamats. Ja kratīšanu var izdarīt tikai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu, tad izņemšanai pietiek ar procesa virzītāja lēmumu. Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka izņemšanas laikā netiek veikti meklēšanas darbi, līdz ar to mazākā mērā tiek aizskartas cilvēku intereses.
Izņemšana ir jānodala arī no notikuma vietas apskates, jo tām ir vairākas kopīgas iezīmes, vēl jo vairāk, notikuma vietas apskate ir plašāks jēdziens un atbilstoši Kriminālprocesa likumam „Priekšmetu un dokumentu izņemšana ir notikuma vietas apskates sastāvdaļa”.
Izņemšana visbiežāk tiek veikta attiecībā uz dokumentiem, kas atrodas uzņēmumu, iestāžu pārziņā. Izņemšanai visbiežāk piemīt labprātīgs raksturs, bet ir arī izņēmumi, kad izņem var arī piespiedu kārtā, piemēram, saņemot Augstākās tiesas Senāta triju tiesnešu atļauja izņemt likumā minētos dokumentus, labprātīga izsniegšana nav nepieciešama.
…
