Vārds kriminālatbildība jau no laika gala ir iedvesis cilvēkos sava veida bijību – tas vienmēr ir saistījies ar sodu, cietumu un tam sekojošo sabiedrības nicinājumu. Es uzskatu, ka tā tam arī ir jābūt – valsts ar šo jēdzienu cenšas atturēt personas pārkāpt likumu, iebiedējot ar sekām, kas radīsies, pārkāpjot to – ar kriminālatbildību.
L’idz ar to, lai lab’
Kriminālatbildības jēdziens likuma izpratnē ir koncentrēti skaidrots Krimināllikuma pirmajā pantā: „Pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nevienam nedrīkst uzlikt kriminālsodu citādi kā ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu”.…