Tēma, kuru pētīšu ir "Krievu dvēsele Dostajevska darbā "Noziegums un sods".
Par pašu Fjodor Mihailoviču Dostajevski (1821.-1881.). Lielākais domātājs starp krievu rakstniekiem
un vistraģiskākā personība, kas vēl līdz mūsdienām nodarbina kritiku Krievijas sabiedriskās domas vēsturniekus.
Dostajevskis bija kara ārsta dēls, beidza inženieru skolu Pēterburgā, pēc tam kalpo kā oficieris karaspēka tehniskajā daļā. Tā kā kancelejas darbs viņu neintresē pievēršas literatūrai, lasa Balzaku, Ģēti, Šilleru.
1849.g. Dostajevska literārā darbība tiek pārtraukta, jo viņu apvaino kā līdzdalībnieku Petraševska pulciņā un iesloga Petrapavlovskas cietoksnī, katorgā nodzīvo 4 gadus, pēc tā vienkāršs zaldāts Sibīrijas bataljonā.
Šie pārdzīvojumi Dostajevskim deva iespēju iedziļināties cilvēku dvēselē, literatūrā uzskata par mistiķi un savādas necilvēciskas cietsirdības un nežēlības tēlotāju literatūrā.
1859.g. atļauj atgriezties no Sibīrijas Krievijā, viņš tiek par sava brāļa dibinātajā žurnālā "Laiks" redaktoru.
Mēģina pārliecināt, ka dzimtbūšna ir tā ideālistiskā iekārta, kur ļoti labi iespējamas tikumiski jaukas attiecības starp muižniekiem un zemniekiem, runā par Konstantinopoles iekarošanu un tamlīdzīgām kroņa patriotu idejām, ar kurām izpelnās administrācijas un cenzūras pilnīgu uzticību.
Par pašu romānu "Noziegums un sods", zīmīgs vispirms kā paša rakstnieka morālistisko atziņu paudējs, kas rāda, ka cilvēkam ne aiz kādiem sociāliem motīviem nav tiesības laupīt otram dzīvību un ka noziegums izpērkams tikai ar soda izciešanu. Psiholoģiskā - psihiatriskā analīze veidota ap apbrīnojamu mākslu un tīru zinātniskumu. Juridiskajā virzienā romāns aizskar un iztirzā daudzus cilvēka un sabiedrības tiesību jautājumus, kā arī ir nozīmīgs ir šis sacerējums no kultūrvēsturiskā ziņā, jo parāda jaunā cilvēka tipu 60-tajos gados un pārejas laikmetā, kad vecie tikumības un sabiedrības pamati sabrūk un atsevišķi cilvēki meklē jaunu pasaules atziņu. Dostajevska darbam milzīga nozīme visā Vakareiropas sabiedriskās domas attīstībā.…
