Valstiskuma izcelšanās un attīstība notiek pēc noteiktajiem vispārējiem kanoniem. Sabiedrība attīstās atbilstoši noteiktai shēmai – no pirmatnējās cilšu iekārtas pie augstākām mūsdienīgām pastāvēšanās formām. Tomēr, katrā atsevišķi paņemtajā valstī, nosauktie procesi tiek papildināti ar savām vienreizējām parādībām. Iekšējie objektīvie un subjektīvie apstākļi ietekmē likumības un likumdošanas tapšanas procesus, personas tiesības un vietu sabiedrībā.
Darbā izskatīts jautājums par Krievijas valstiskuma tapšanu no cilts apvienībām līdz absolūtai monarhijai. Par pirmo Krievijas imperatoru sevi pasludināja cars Pēteris I, līdz ar to Krievija kļuva par impēriju. Krievijas likumdošanas aktu attīstība no “Krievijas tiesas” līdz “ 1649.g. Zemes sapulces likumu krājumam” nostiprināja feodāļu klases pozīcijas un nospieda kalpībā vienkāršus cilvēkus, pastiprināja dzimtbūšanas institūtu.
Krievijas likumdošanas aktos, atkarībā no viņu rašanās laika, vairāk tiek pievērsta uzmanība krimināltiesībām, jaunu noziegumu atspoguļošanai. Uzplaukst, galvenokārt, dažādu veidu miesas sodi un nāves sods.
Kontroldarba galvenais uzdevums- novērot Krievijas politiskās sistēmas un likumdošanas procesu attīstību no paražu tiesībām līdz likumu kodeksu pieņemšanai, kuri aptver visas valsts un personas darbības sfēras.
Senkrievu valsts izcelšanās pamatā bija austrumslāvu cilšu apvienības. Lauku iedzīvotāju vidū pastāvēja kopienas īpašums. Kopā ar dzimtu iekārtas sabrukšanu Senkrievijā noformējās augstākie pēc savas organizācijas valsts veidojumi, pilnīgā to noformēšana notika IX gs. sākumā. Austrumu vēsturnieki uzskata, kā Senkrievijas valsts izveidošanas sākumā eksistēja trīs lieli slāvu cilšu veidojumi : Kujava, Slāvija un Ortānija. Kujava atradās Kijevas apkārtteritorijā, Slāvija – Iļmeņas ezera krastos, bet trešā apvienojuma atrašanās vieta nav zināma.
Feodālisma attīstība Krievijas valstī notika dažos posmos. Pirmajā posmā IX gs. beigās – X gs.sākumā parādās kņazu valdība. Zeme no cilšu ļaudīm pāriet kņazu un viņu karadraudzes īpašumā. Valdnieki ievāca no pakļautajiem iedzīvotājiem naturālās nodevas ( kr.полюдье). Vasarā kņazs ar savu karadraudzi atradās tālajos karagājienos, bet ziemā, parasti novembrī , tie vāca nodevas. Vienlaikus kņazs nodarbojās ar tiesu lietu izskatīšanu. Salasāmo nodokļu skaits nebija nekur fiksēts un tika regulēts ar paražu tiesībām, to ties nerakstītiem likumiem.
Tādos apstākļos notika vienotās Senkrievu valsts izcelšanās, intensīvi auga kņazu zemes īpašums vai feodālais zemes īpašums. Krievu kņazu dinastija sākās Novgorodā 859.gadā. Ziemeļslāvu ciltis maksāja meslus (kr. дань) varjagiem( Skandināvijas iedzīvotāji), kuri kalpoja krievu kņazu karadraudzēs. Vēlāk tie padzina varjagus aiz jūras. Pēc šī notikuma Novgorodā sākās iekšējie kari. Lai to novērstu Novgorodas iedzīvotāji uzaicināja varjagu kņazus kā trešo personu. 862.gadā kņazs Rjuriks , kurš dzīvoja aiz Ladogas ezera , tika uzaicināts Novgorodā, un no viņa valdības sākās krievu kņazu dinastija.
Par Senkrievu valsts izcelšanās momentu uzskata 882.gadu , kad kņazs Oļegs pēc Rjurika nāves pieņēma valdību. Kņazs Oļegs iekaroja Kijevas pilsētu un apvienoja ziemeļu un dienvidu zemes vienā valstī. Valsts nosaukums (Senkrievu Kijevas) izveidojās no galvaspilsētas nosaukuma.
Pastāvēja vēl viena Senkrievu valsts izcelšanās teorija – normānu. Tās izteicēji bija XVIII gs. vācu zinātnieki G.Baijers, G.Millers un A.Šlecers. Viņi uzskatīja, ka krievi uzaicināja normānus savest kārtību krievu zemēs, atbildot atnāca trīs kņazi : Rjuriks un divi viņa brāļi. Vācu zinātnieki uzskatīja , kā austrumslāviem nebija priekšlikumu valsts izveidošanai. Tālākie pētījumi atspēkoja šo teoriju, jo Senkrievijā tomēr izveidojās iekšējie objektīvie valsts izcelšanās noteikumi:
a)viena valoda senkrievu tautām;
b)nepieciešamība apvienoties cīņā ar klejojošām ciltīm un Bizantiju;
c)krievu kņazistes vēlējās kontrolēt tirgus ceļus;
d)vienotā kristīgā reliģija;
Novērtējot feodālo monarhiju Senkrievijā var izdalīt divi momenti. Pirmkārt, tā ir feodālās valsts politiskā iekārta. Valstī valdīja Kijevas kņazs ( kr.великий князь) ar padomes palīdzību. Kņaza padome sastāvēja no divām daļām : vecākā (bajāri un vīri) un jaunākā (kr.гриди и отроки).Vecākā daļa nodarbojās ar mesliem un tiesas nodevām.
Otrkārt, sabiedrība ļoti atšķīrās pēc sava sastāva. Aristokrātijas pārstāvji bija: lielkņazs un viņa apkārtne, vecākās karadraudzes pārstāvji, bajāri, veco aristokrātijas dzimtu pēcteči , vietējie kņazi. No otrās puses, pakļauto cilvēku grupas. Holopi un zakupi ( kr.холопы, закупы) – gūstekņi , parādu kalpi, arī tie kuri stājās laulībā ar holopiem [3,28], kā arī izraidītie no kopienas cilvēki, spiestie strādāt pie kņaziem un bajāriem un strādājošie saskaņa ar līgumu (kr.ряд). Robeža starp brīvību un atkarību, atkarību un verdzību bija ļoti nemanāma.…
