Ir vairāki pilsētas socioloģijas rakursi (piemēram, teritoriālais – apmešanas rakurss, ekonomiskais rakurss, pilsētceltniecības rakurss, vēsturiskais rakurss, psiholoģiskais rakurss, semiotiskais rakurss, filozofiski – metodoloģisks rakurss, sociālais rakurss u.c.2), no kuriem var noteikt pilsētas iedzīvotāju attieksmi pret viņu dzīves vietu, respektīvi, izpētīt kā pilsētas iedzīvotājs uztver pilsētu, kurā viņš dzīvo.
Šī darba autore analīzei izvelējas divus pētījumus – pirmais pētījums ir par Krievijas iedzīvotāju attieksmi pret Krievijas galvas pilsētu – Maskavu, un otrais pētījums ir par Rīdzinieku apmierinātību ar pašvaldības darbību, kur ir izklāsta attieksme pret mūsu valsts galvas pilsētu – Rīgu.
Aizsākoties industrializācijas laikmetam strauji attīstās arī urbanizācija (pilsētu lomas pieaugums sabiedriskajā dzīvē1, iedzīvotāju koncentrēšanās lielpilsētās, process, kas aptver demogrāfiskās, sociālās, ekonomiskās, vides pārmaiņas gan pilsētās, gan laukos2). Pieaugot pilsētas lomai sabiedriskajā dzīve pieaug arī problēmu skaits, kas rodas ne tikai pilsētas iemītniekiem, bet arī pilsētu pētniekiem. Kā jau bija minēts šī darba ievadā šī problēma pastāv, jo pilsēta nevar tikt uztverta objektīvi, to nevar apskatīt, ka tradicionālo zinātnisko objektu. Pilsēta ir fenomens, kas rodas kā apziņas konstrukcija, kuras elementi ir gan objektīvas, gan subjektīvas dzīves procesa struktūras3. Cilvēka apziņas intecionalitāte, vai priekšmetiska ievirze uz pārdzīvojumu un pieredzes korelēšanu būtiski ietekme pilsētas uztveri, uztvere vienmēr ir apriora saprata konstrukcija, kas palīdz izveidot konkrētas pilsētas ainu. …