1. att. Iedzīvotāju skaits pēc nacionālā sastāva
No iegūtajiem statistikas datiem tika izveidota diagramma, kurā tiek parādīts iedzīvotāju procentuālais skaits pēc nacionālā sastāva un tas parāda to, ka Jēkabpilī, latvieši ir visizplatītākā tautība salīdzinot ar citām Jēkabpilī dzīvojošām tautībām. Tie tautības cilvēki, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir mazāk, viņi tiek piedēvēti pie minoritātēm. Jēkabpilī, starp minoritātēm lielākā ir krievu tautība.
Uz 2008. gada 1. jūlijā Jēkabpilī bija 26654 iedzīvotāju. Vēsturiski iedzīvotāju sastāvs ir veidojies daudznacionāls. Arī šobrīd tas ir ļoti daudzveidīgs.
Skaitliski lielākā nacionālā minoritāte Latvijā ir krievi. Pēc jaunākajiem datiem, krievu Jēkabpilī ir 7783 jeb 29% no visu iedzīvotāju kopskaita. Tā ir vēsturiska nacionālā minoritāte, kas sākusi veidoties 18. gadsimta otrajā pusē [10].
2. Kaut kur te Latgalē
18. gadsimtā ar īpašu vērienīgumu izcēlās krieviski runājošo pārvietošanos. Savas ticības dēļ vajāti, viņi Pētera I laikā atrada drošu patvērumu Jēkabpils apkārtnē, viņi mēģināja izvairīties no rekrutēšanas, augstajām cenām uz sāli un vīnu, taisnīgas tiesas trūkuma un ar dzimtbūšanu saistītām problēmām. Kaut arī Pēteris I neaizskāra un nenievāja dēļ ticības, tomēr būtiski apspieda viņu tiesības: Vecticībnieki tika aplikti ar dubultiem nodokļiem, netika pielaisti pie atbildīgiem amatiem, par tiesībām nēsāt bārdu, viņiem vajadzēja maksāt īpašu nodevu, nēsāt īpašu kleitu. Polijā, Livonijā un Kurzemē zemniekiem dzīve šķita labāka, tāpēc veseli bēgļu pūļi devās uz rietumiem, galvenokārt uz Poliju, kuras sastāvā tolaik ietilpa Livonija. Livonijā, muižās viņus pieņēma ar labpatiku, kā lēto darbaspēku. Pārvietoties pāri robežai nesagādāja pārāk lielas grūtības, jo sargposteņu bija ļoti maz un tie bija vāji apsargāti. Vieglās pārvietošanās dēļ, vispirms zemnieki pārvietojās uz Livoniju (Poliju) vienatnē, un kad tur bija jau nostiprinājušies, atgriezās pakaļ savai iedzīvei un pārejai ģimenei. Muižnieki izrādīja labpatiku lētajam darbaspēkam, un tādēļ pat palīdzēja vecticībniekiem bēgt. Vecticībniekus iedrošināja pārliecība par to, ka muižnieki viņus neizdos krievu varas iestādēm un tāpēc pārvietojās pat veseli ciemati paņemot līdzi visu savu iedzīvi.
Iedzīvotāju pamatmasa palika austrumu daļa, tuvāk Krievijas robežai. Vecticībnieki apmetās nelielos ciematos, noslēgti, mēģinot ievērot savas paražas un tikumus. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimtam. Kopš 18. gadsimta — līdz 19. gadsimta sākumam sākās jauns dzīves posms. Tagad krieviem vairs nevajadzēja pārvietoties pāri robežai slepus, bet jau varēja pārvietoties likumīgi. 19. gadsimta vidū zemniekiem nācās meklēt papildus darbus, tāpēc tie sāka nodarboties ar zirgu pārvadājumiem un celtniecības darbiem, pelnīt iztiku kā mežstrādnieki, plostnieki, loči, galdnieki, namdari. Došanās darbā, lika vecticībniekiem satikties ar citu konfesiju pārstāvjiem, igauņu un latviešu zemniekiem un pilsētniekiem. Jauninājumi iekļuva viņu kultūrā, kas agrāk tika stingri aizliegts (drēbes, pārtika u.t.t.), tādā veidā viņu noslēgtība tika izjaukta. 19. gadsimta beigās tika noslēgtas laulības starp vecticībniekiem un latviešiem, un pareizticīgajiem. Vecticībnieki sāka laist savus bērnus uz skolu, parādījās izglītoti cilvēki, kas sekmēja grāmatu, avīžu, žurnālu parādīšanos. Jaunu kontaktu parādīšanās sekmēja saimniecisko aizguvumu pieaugumam. Piemēram, krievu zvejniekiem bija izcili tīkli, kurus lietoja pa visu Baltijas krastu no Tallinas, līdz Rīgai. Lielu popularitāti arī bija guvuši krievu ādas priekšauti un cimdi. Krievu sievietes nodarbojās ar lauksaimniecības kultūru audzēšanu, galvenokārt sīpolu. Nodarboties ar dažādiem arodiem bija raksturīgi gandrīz katrai ģimenei [7].
…
