Pēc autora domām, būt kreilim nenozīmē būt sliktākam par citiem. Zināmā mērā ar to var pat lepoties. Vienīgais, ir jāatceras, ka bērniem kreiļiem ir nepieciešams vecāku un skolotāju atbalsts, sapratne un individuāla pieeja, jo kreiļi tiešām ir īpatnēji cilvēki. Pārmācot kreiļus, mēs nodarām viņiem tik lielu ļaunumu, ka nekādi labi nolūki un nezināšana nevar to attaisnot. Vecākiem un skolotājiem noteikti ir jāpaplašina savas zināšanas šajā jomā, lai zinātu, kādas psihiskās un fiziskās īpatnības piemīt bērniem kreiļiem, ar kādām problēmām viņi var sastapties, kā tās novērst un risināt, ja tās tomēr ir radušās.
Mans personīgais secinājums no visa izpētītā ir šāds: ir jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, jācenšas viņi iepazīt, atrast citos kaut ko labu, nevis uzreiz kritizēt to, kas atšķiras no vispārpieņemtajām normām. Jo, visdrīzāk, ka tas atšķirīgais ir tikai normas otrā puse, kas to papildina, tāpat kā vienmēr pastāv diena un nakts, zeme un debesis, prieks un skumjas. Un ja kāda no divām sastāvdaļām pārstātu eksistēt, tad otrā arī zaudētu savu nozīmi un īpatnību. Tāpat arī ar kreilību un labrocību, kreiļi un labroči domā dažādi, bet viņi papildina viens otru. Pie tam noteikti jāatceras, ka katrā no mums dzīvo gan labrocis, gan kreilis, jo pat absolūti kreiļi un labroči nedomā tikai ar dominējošo puslodi. Jebkura fiziskā vai psihiskā darbība, ko mēs veicam, ir sarežģīts un daudzpusīgs process, kuru regulē abas smadzeņu puslodes.…