Kreativitātes atšķirības atkarībā no vecumposma

1. Kreativitātes jēdziens, tā būtība
Vispārēja pētnieku interese par kreativitāti sāka augt pēc 1950.gada. Sākotnēji validitātei un ticamībai kreativitātes izpētē netika pievērsta īpaša uzmanība- katrs zinātnieks pētīja to, ko viņš saprata ar jēdzienu kreativitāte neizejot no objektīviem apstākļiem.[4.;5.]
Literatūrā figurē vairāki jēdzieni, kuros autori plašākā vai šaurākā nozīmē iekļauj kreativitātes jēgu- tādi kā jaunrade, daiļrade, radošums.
Daudzi autori jaunradi definē pārāk vispārināti, piemēram, J.A.Ponomarevs jaunradi apskata kā attīstības vadītu mijiedarbību. Vai arī tiek izcelts atsevišķs raksturojums, kurā skaidri parādās orientācija uz jaunrades procesu vai arī uz rezultātu. [1.;173.]
Runājot par kreativitāti, vispirms ir jāatdala vairāki jēdzieni: kreativitāte, daiļrade, jaunrade. Jaunrades jēdziens ir plašāks par daiļrades jēdzienu, jo tas bez mākslinieciskās jaunrades ietver sevī arī citus jaunrades veidus(zinātnisko, tehnisko, pedagoģisko, sociālo u.c.) Sabukārt jēdziens “kreativitāte” ir vēl plašāks jēdziens par jaunradi. Jaunrade ir saistīta ar kāda jauna, sabiedriski vērtīga mākslasdarba vai citāda darbības produkta radīšanu, kā rocesa galarezultātu. Savukārt kreativitāti var skatīt kā personības īpašību, kā procesu un produktu. Var būt kreatīva personība savā dzīves stilā, nedodot īpašas, sociāli nozīmīgas jaunas vērtības.[2.;44.]
Tādējādi, runājot par jaunradi tiek runāts arī par kreativitāti šaurākā izpratnē.
Ja jaunradi vairāk saprot kā procesu ar nosacītu specifiku un tādu, kas noved pie kā jauna radīšanas, tad kreativitāti apskata kā potenciālu, cilvēka iekšējos resursus.[1.;175.]
S. L. Rubinšteins jaunradi definē kā radošu darbību: “...kaut kas jauns, oriģināls, kas, turklāt, kļūst ne tikai par attīstības vēsturi pašam jaunradītājam, bet ieiet zinātnes attīstības vēsturē, mākslā utml.”
Līdzīgu viedokli noformulē A. M. Matjuškins un K.K. Urbans, kuri apskata jaunradi kā jau esošo zināšanu robežu pārvarēšanu.…