Tiek uzskatīts, ka kreativitāti veido intelektuālās spējas, zināšanas, domāšanas stili, personība, motivācija un vide. Īpaši svarīgas ir trīs intelektualās spējas: integrētās spējas saskatīt problēmas jaunā veidā un atbrīvoties no tradicionālās domāšanas saiknēm, analītiskā spēja saprast, kuru no idejām ir vērts īstenot un spēja pārliecināt citus par savu ideju pareizību un vērtīgumu. Kreativitāte rodas ilgas mācīšanās, domāšanas un gatavošanās rezultātā.1
Pieauguša cilvēka kreativitāti uzskata par apzināti virzītu domu procesu, kurā indivīdi attīstās sociālā kontekstā, lai radītu mākslas darbus, izgudrojumus, nonāktu pie zinātniskiem secinājumiem u.c. Tā atšķiras no bērna kreativitātes. Radoši indivīdi spēj saskatīt atšķirīgas idejas. Viņi var arī idejas no viena konteksta pārnest citā, lai radītu jaunu sintēzi, transformāciju vai perspektīvu. Spēja domāt metaforiski ļauj indivīdiem izvēlēties arī paralēles, lai risinātu problēmas vai ģenerētu jaunas idejas. Metaforas cilvēka attīstības gaitā mainās. Mazākie bērni efektīvi izmanto tās, kuras balstās uz kādu fizisku īpašību vai funkciju, un mazāk iespējams, ka viņi izpratīs metaforas, kuras balstās uz abstraktiem vai psiholoģiskiem salīdzinājumiem. Metaforiskās domāšanas attīstības izmaiņu ievērošana ļauj pedagogam mērķtiecīgāk attīstīt kreativitāti. Arī sinektikai (uz metaforu un analoģiju balstītiem domāšanas paņēmieniem, apvienojot dažādus elementus jaunu ideju un risinājumu rašanā) ir liela nozīme kreatīvās domāšanas attīstīšanā. Galvenie sinektikas principi ir “padarīt savādu par parastu” un “parastu par savādu”. Kreatīvu personu raksturojoša īpašība – fleksibilitāte domāšanā – izpaužas spējā paraudzīties uz situāciju no dažādiem redzes viedokļiem, izskatīt dažādu variantu iespējas, iekams izvēlēties kādu vienu. …
