Kreativitāte tiek uzskatīta kā spēja uz jaunradi. Vai radoša aktivitāte.
Kreativitāte ir pilnīgi pretēja vienveidīgai formālai domāšanai. Tā novirza no banālām idejām un pieprasa, vienveidīga skatījuma uz lietām un rada oriģinālus risinājumus. Kreativitāte vērš domāšanas procesu aizraujošu un palīdz atrast jaunus risinājumus novecojušām problēmām.[1]
Kreativitāte, pēc Ritas Bebres domām, ir noturīga individualitātes īpašība, ko raksturo novatorisms, oriģinalitāte, netradicionāli, antikonformisms, drosme, jaunrades darbības produktivitāte dažādās nozarēs (tai skaitā arī pedagoģijā). [3]
Pēc R. Bebres definīcijas kreativitāte aplūkojama no 3 aspektiem: Kā personības īpašība, kā process un kā produkts. Kā personības īpašībai tai raksturīga oriģinalitāte, novatorisms , antikomformisms, drosme u.c. Kā procesu to raksturo radoša intuīcija, bagāta fantāzija, diverģentā domāšana, iedvesma, psihes plastiskums, zemapziņas un virsapziņas darbība. Radošu produktu dažādās nozarēs raksturo novatorisms un sabiedriskais nozīmīgums.[1]
Kreativitāti bieži saista ar bērniem un raksturo kā “dabisku” stāvokli, kurā vērts atgriezties – stāvokli, kurā sevi nav jāapvalda, kuru neviens nekontrolē un kurā nepastāv sabiedrībā noteiktas normas.[4]
Kreativitāte ir brīvība. Būt kreatīvam nozīmē:
Atbrīvoties no vecām, gatavām un īpaši no atzītām domāšanas struktūrām;
Būt atvērtam jaunai informācijai(vienalga, no kurienes tā nāk);
Būt atvērtam pret pārsteigumiem;
Būt atvērtam pret sakarībam;
Koncentrēties uz procesiem, neviss uz rezultātu;
Būt vērtīgam – ievērot to, kas ir. Aizmirst to, kam ir jābūt, kas var būt, kam būtu jābūt un kas varētu būt.[5]
Kreativitātes pētnieks P. Torenss kreativitāti ir definējis kā jūtīguma rašanos pret problēmām vai zināšanu definīciju.…
