Kratīšanas un izņemšanas taktika

SECINĀJUMI
1. Kriminālprocesa likumā ir noteikts, ka kratīšana ir izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir telpas, apvidus teritorijas, transportlīdzekļa un atsevišķas personas piespiedu pārmeklēšana nolūkā atrast un izņemt meklējamo objektu, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka meklējamais objekts atrodas kratīšanas vietā.
2. Lai nepieļautu likuma pārkāpumus, kratīšanu jāprot atšķirt un norobežot no citām līdzīgām izmeklēšanas darbībām. Svarīgi ir atšķirt kratīšanu no izņemšanas. Izņemšana ir izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir lietai nozīmīgu priekšmetu vai dokumentu atņemšana, ja izmeklēšanas darbības veicējam ir zināms, kur vai pie kā atrodas konkrētais priekšmets vai dokuments un tos nav nepieciešams meklēt vai arī tie atrodas publiski pieejamās vietās. Tātad galvenā atšķirība starp šīm izmeklēšanas darbībām ir tā, ka, izdarot izņemšanu, procesa virzītājam iepriekš jāzina izņemamā objekta konkrētā atrašanās vieta.
3. Ievērojot kratīšanas kā izmeklēšanas metodes radikālo raksturu, likumdevējs paredzējis, ka to izdara ar īpašu izmeklēšanas tiesneša vai tiesas lēmumu, kurš tiek pieņemts, pamatojoties uz procesa virzītāja ierosinājumu un tam pievienotajiem materiāliem. Tiesnesim jābūt pārliecinātam, ka policijai kratīšanas ordera saņemšanai ir pietiekams pamatojums.
4. Tātad ne vienmēr lēmuma pieņēmējs uzskatīs, ka izmeklēšanas mērķa sasniegšanai nepieciešams veikt tieši kratīšanu. Piemēram, ja nav pilnīgas pārliecības, ka persona tīši izvairās no liecību sniegšanas, tiesa vai tiesnesis var uzskatīt, ka policijai sākumā jāizmanto citus, maigākus, likumā paredzētus paņēmienus, piemēram, aicinot cilvēku pašu labprātīgi sniegt izmeklēšanai nepieciešamo informāciju.
…