Zinātniskais krāsu aplis un gleznotāja krāsu aplis
Zinātniskā krāsu apļa pamatā ir trīs redzes pamatkrāsas (sarkanā, zaļā, zilā). Starp šīm krāsām atrodas otra trijotne - dzeltenā, silti zilā un violetā krāsa, no kurām katru acs redz kā divu aplī blakus esošo krāsu sajaukumu. Šī otrā trijotne tad arī tiek izmantota kā krāsu jaukšanas pamatkrāsas. Krāsu aplī pāreja no siltajām uz vēsajām krāsām notiek no sarkanās caur dzelteno uz zilo. Īpaša krāsa ir violetā, kuru acs uztver kā zilās un sarkanās sajaukumu. Tāpēc arī siltuma ziņā tā atrodas starp sarkano un zilo.
Dažkārt melnbaltās krāsas mēdz saukt par ahromātiskām (nekrāsainām), bet krāsainās - par hromātiskām krāsām. 2.
Gleznotāja krāsu apļa pastāvēšana izriet no šādas atziņas: "Ja tev ir sarkans, dzeltens, zils un balts pamata vai krāsvielas veidā, tad tu vari tīri labi uzgleznot visu krāsaino." Šī doma ir pareiza. Lai gan acs krāsu uztveres būtību gleznotāju aplis neatspoguļo un arī pretkrāsas iznāk citas (sarkanā pret zaļo, violetā pret dzelteno un zilā pret oranžo), tomēr kā krāsu maisīšanas paraugs gleznotājiem tas ir derīgs. Sarkanā taču ir izplatītāka, pieejamāka krāsa par violeto. Krāsa, kuras rodas, sajaucot divas pamatkrāsas (Pa), gleznotāji sauc par atvasinātajām (At) krāsām.
Kāpēc jāpiemin abi apļi? Tāpēc, ka šie apļi tomēr atšķiras, un bieži gadās, ka cilvēks rāda vienu apli, bet runā par otru.
…