8. Skaņas un krāsas apvienojums dziedniecībā pirtī
Pirts rituālos pirtnieki izmanto skaņas, tas ir dziedot tautas dziesmas, izmantojot dažādus palīglīdzekļus, piemēram, indiešu skanošos traukus, mūzikas atskaņošanu atpūtas brīžos, skanošos indiešu šķīvīšus, dažādus grabuļus un slotiņu šalkoņu, un ritmu kādā mēs peram.
Kustība ir klāt visur. Vibrācija ir kustība. Mēs saucas kustību par skaņu, kad tā kļūst dzirdama, un cilvēka valoda arī ir skaņas veids. Krāsa arī ir vibrācija un tātad kustība. Toņiem un krāsām ir noteikta vibrācija, un katrs no mums tās izjūt individuāli. Tātad eksistē saikne starp skaņu un krāsu, patiesībā tie ir viens vesels. Tie ir divi dzīves aspekti, dažāda augstuma svārstības. To labi var atklāt mācoties un praktizējot elpošanas mākslu. Kā dzīvība ir gaisma un gaisma ir dzīvība, tā arī krāsa ir skaņas un skaņas ir krāsa. Tikai tad, kad skaņa ir krāsa, tā ir vairāk redzama, nevis dzirdama, bet, kad krāsa ir skaņa tā ir vairāk sadzirdama, nevis saredzama. Ir cilvēki, kuri patiešām "redz skaņas" vai "dzird krāsas". Šo parādību sauc par sinestēziju, tas ir psiholoģisks stāvoklis, kad cilvēks, saņemot kādu izjūtas stimulatoru vienā noteiktā kanālā, pārdzīvo arī sajūtas, kuras parasti rada citi izjūtu kanāli. Piemēram, klavieru skaņas tādi cilvēki var uztvert kā varavīksnes krāsas, bet ūdens garša var izlikties zaļa un tamlīdzīgi. Parasti gan sinestētiķi uztver to pašu ietekmi katrs citādāk, piemēram, vienam tas pats skaņas tonis liksies zaļš, bet citam sarkans. Sinestētiķu vidū sievietes ir 6 reizes vairāk kā vīriešu. Biežāk sastopama ir tieši skaņas un krāsas sinestēzija. Sinestēzijas parādība nav iedomas, to apstiprina arī pētnieki.
…
