Telpa sākas ar mums pašiem, ar mūsu tuvāko apkārtni - ar istabu, māju, pilsētu vai ciemu ar laukiem, mežiem, pļavām un ūdeņiem. Tai nav ne gala ne malas. Sākumu mēs iztēlojamies tur, kur pašreiz atrodamies, bet beigas iztēloties ir grūtāk. Varbūt tas nemaz nav vajadzīgs, jo mūsu izjūtu pasaule apraujas dabiski, pašsaprotami- tajos plašumos, kur vairs neatbalsojas mūsu sapņi, idejas, iedomas. Tad sakām: “Prātiņ, nāc mājās!” – un turpinām sadzīvot ar aptveramo, apkopojamo, aprūpējamo pasaulīti – praktisko ierobežoto un ierobežojamo telpu, kuru raksturo tādi vārdi kā tuvāk, tālāk, pa labi, pa kreisi augstāk, zemāk. Šo praktisko telpu organizē un iekārto arhitekti, celtnieki, inženieri, dizaineri. Rezultātus varam redzēt visapkārt.
Krāsainība telpā rada noskanu, individualizē tās izskatu. Kā sameklēt krāsas un kā tās sagrupēt, kā samaisīt, lai tās dotu baudu mūsu acij un mūsu dvēselei? Šis jautājums vienmēr nodarbinājis gan amatniekus gan arī māksliniekus. Bet tikai 20.gs. Pirmajā ceturksnī zinātne sāka nopietni pētīt krāsu ietekmi uz cilvēku. Un apstiprinājās tas, ko par krāsu ietekmi bija teikuši senie ārsti pirms daudziem gadsimtiem: krāsas iedarbojas uz cilvēku - tās spēj izmainīt gan priecīgas gan skumjas sajūtas, uzbudināt un nomierināt.
Mana darba krāsa ir pelēkā. Pirmais iespaids par šo krāsu – skumja, bet I. Ziedonis “Krāsainajās pasakās” pelēko raksturo šādi – “Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa. Viss kļūst skaists tikai tad, ja noliek mani blakus. Es esmu Pelēkais. Es palīdzu visām krāsām. Ja viņas pašas neprot, es tās izstumju no sevis virspusē, lai visi skatās. No sava pelēkā lietus mākoņa es izstumju krāsainu varavīksni. Es neesmu skaudīgs, man nav žēl, es pats palieku aizmugurē. Es izpūšu krāsas no sevis, kā pelēks ziepjūdens izpūš krāsainu burbuli salmiņa galā. Vai jūs tā esat pūtuši? Tad jau jūs zināt, ka es tas esmu, kas jums pal1idz,- es, Pelēkais.” Manuprāt šī pasaka sniedz pašu būtiskāko pelēkās krāsas raksturojumu – tā palīdz izcelt citas, bet pati tiek raksturota kā krāsa, kas ir robeža starp melno un balto.…