Krāsas tika pētītas un pielietotas jau pirms vairāk kā 2000 gadiem. Dažādos laikmetos un gadsimtos civilizācijas eksperimentēja un uz centās uzzināt par krāsām arvien kaut ko jaunu. Piemēram, senie ēģiptieši krāsas izmantoja kā ārstniecisku līdzekli slimību ārstēšanai. Viņi pielūdza sauli, zinādami, ka bez gaismas nebūtu dzīvības, krāsoja tempļu grīdu zaļu – kā zāli, bet zilā krāsa bija īpaša, jo tā bija debesu krāsa. Ēģiptieši būvēja tempļus dziedniecībai un izmantoja kristālus, caur kuriem izspīdēja saules gaisma. Iespējams, ka mūsdienu krāsu un gaismas terapijas metožu pamatā ir pieredze, ko atstājuši senie ēģiptieši.
Dažus no agrīnajiem pētījumiem un teorijām par gaismu ir devis Aristotelis. Viņš atklāja, ka, sajaucot 2 krāsas, rodas trešā. To viņš atklāja saliekot kopā divus stikla gabalus – dzeltenu un zilu, kā rezultātā ieguva zaļu krāsu. Aristotelis arī atklāja to, ka gaisma pārvietojas kā vilnis.
Angļu zinātnieks Īzaks Ņūtons izveidoja korpuskulāro gaismas teoriju. Saskaņā ar šo teoriju gaisma ir ļoti sīku, sevišķu daļiņu plūsma, ko emitē (izstaro) spīdošs ķermenis. Ņūtona nozīmīgs eksperiments bija ar gaismas laišanu cauri prizmai. Kad gaismas stari nāca ārā no prizmas, gaisma nebija balta, bet gan izspīdēja 7 dažādās krāsās: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila, indigo un violeta.…
