Krājumi aptver dažādas uzņēmumam piederošās preču un materiālās vērtības, kas atrodas uzņēmuma struktūrvienībās, kā piemēram noliktavās, ražotnēs, vai arī citos uzņēmumos, vai ceļā esošas, t. i., nosūtītas preču un materiālās vērtības citiem uzņēmumiem, bet vēl nesaņemtas. Krājumu sastāvā uzskaita izejvielas un materiālus, nepabeigtos ražojumus, gatavos ražojumus un preces pārdošanai, kā arī citas lietas.
Attiecīgā perioda peļņas noteikšanai ir nepieciešama krājumu vērtības uzskaites sistēma, lai būtu iespējams novērtēt gan krājumus perioda beigās, gan visā periodā izlietoto krājumu vienību vērtību. Krājumu vērtēšanai var izmantot dažādas metodes un tās visas ir pareizas. Atkarībā no uzņēmējdarbības apstākļiem ir jāpiemēro, kura no metodēm der katram konkrētam uzņēmumam. Tas ir atkarīgs arī no Starptautiskajos grāmatvedības standartos un it īpaši no attiecīgās valsts normatīvos aktos finansu grāmatvedībai paredzētiem noteikumiem.
Svarīgi izprast, ka ir starpība starp krājumu vienību faktisko izlietojumu un krājumu faktiskās pašizmaksas noteikšanas metodes ietvaros pieņemto izlietojumu. Izlietoto krājumu izmaksas jānosaka, balstoties uz konsekventi lietota pamatojuma, un jāignorē varbūtība, ka izlietotās krājumu vienības būtu novērtētas atšķirīgi no tā, kā par tām samaksāts.
Praksē izmanto vairākas krājumu faktiskās pašizmaksas novērtēšanas metodes. Šajā darbā tiks apskatītas šādas metodes: FIFO (pirmais iekšā – pirmais ārā), LIFO (pēdējais iekšā – pirmais ārā), vidējo svērto izmaksu metode.
Lai praktiski saprastu, kā darbojas katra no šīm metodēm, tiks izmantots šāds piemērs:
1999. gada janvārī notikušie darījumi(pirkto materiālu saņemšana, izlietojums un krājumu vērtības noteikšana).…