Tikai ne-antropoloģiski, anti-ontoloģiski, radikāli atklāti un procedurāli var noteikt, citos vārdos politiski pragmātiski, cilvēces attēlošanu un kultūra atbilstoši Eiropas zīmolam. Tas kļūst acīmredzami, kad mēs pavaicājam – kāds ir tavs viedoklis Turcijas jautājumā? Šis jautājums sadala viedokļus un rada konfliktus starp veco nacionālo un jauno kosmopolītisko Eiropu.
Tie, kuri vēlas paturēt Turciju ārpusē, proti, kas uzskata, ka turki nav Eiropas daļa, ir Rietumu kristieši. Viņi uzskata, ka tikai tas, kurš vienmēr ir bijis daļa no šīs rietumnieciskās kopienas likteņa ir „viens no mums”. Saskaņā ar šo uzskatu, katrai personai ir sava tēvu zeme, kuru viņš nevar izvēlēties; tās ir pirmdzimtības tiesības un tā atbilst nācijas ģeogrāfijai un viņu dominējošiem stereotipiem. Piemēram, ja jūs uz ielas satiekat kādu eksotiska izskata cilvēku, kurš runā angļu valodā ar īru vai Oksfordas akcentu, šī zināmā mērā teritoriāli sociālā ontoloģija ir ārpus noteiktas kārtības.
C.Schmitt (Karls Šmits) un viņa domubiedri iesaistījās diskusijās par Eiropas identitāti – ideja, ka ir jāizslēdz tie, kuri ir kulturāli atšķirīgi, ja tu vēlies pasargāt un saglabāt savu kulturālo identitāti.
Termins kosmopolītiskā Eiropas var tikt saprasts kā noliegums šai zināmā mērā teritoriāli sociālai ontoloģijai, kura cenšas bloķēt visu nākotnes plānus. Bez tam šim terminam ir empīriska nozīme, jo tas atver acis uz „sarežģīto mūsdienīgumu”, kurā mēs dzīvojam, piemēram, ka turkus daži cilvēki vēlas izslēgt, lai gan tie jau reāli ir „iekšā”. Turcija faktiski kļuva par Eiropas daļu, kad tā iestājās NATO, kā arī tā vienmēr ir bijusi nozīmīga tirdzniecības partnere. Lielākā daļa turku ir eiropeizēti. …
