Koris mūzikā. 1. Tembrāli un skaitliski līdzsvarots vokālās mūzikas atskaņotāju kolektīvs. Kori iedala pēc dziedātāju grupu (balsu) skaita (vienbalsīgs , divbalsīgs, trīsbalsīgs, vairākbalsīgs koris), pēc grupu tembru attiecībām (viendabīgs – sieviešu, vīru, zēnu koris; jaukts koris), pēc darbības vietas (operas, skolas koris). Koris var sniegt koncertu kā patstāvīga mākslinieku vienība vai būt liela atskaņotājkolektīva satāvdaļa (operas iestudējumā, oratorijas, kantātes atskaņojumā). Kora dziedājumu bez instrumentu pavadījuma sauc a cappella. Dziedātāju skaits korī var būt no 12 līdz 100 un vairāk, kora dziedāšanas praksē izplatīts kamerkoris – skaitliski neliels kolektīvs (12 – 40 dziedātāju), kurā ikviens dalībnieks spēj veikt arī solista funkcijas, kā arī tā sauktais dubultkoris – divi relatīvi autonomi (parasti sieviešu un vīru) kori, kas koncertē kopīgi. Latvijā koru veidošanās pirmsākumi rodami agrā feodālā laikmeta tautas vokālās muzicēšanas formās, kas izpaudās burdona daudzbalsībā (augšējā balss dzied melodiju, apakšējā nepārtraukti velk vienu skaņu). Līdz 19. gs. 1. pusei iedibinājās laicīgās kora dziedāšanas tradīcijas, kas spilgtāko izpausmi guva 1873 sarīkotajos 1. visp. Dziesmu svētkos. 2. Skaņdarbs vai skaņdarba (piemēram, operas) fragments, kas sacerēts kora izpildījumam.
Koris teātrī - sengrieķu teātra izrādes kolektīvs dalībnieks, kas pauda skatītāju attieksmi pret lugā attēlotajiem notikumiem. Eshila traģēdijās korī bija 12 cilvēki, Sofokla – 15, komēdijās – līdz 24. Palielinoties interesei par individuāliem varoņiem, koru nozīme mazinājās. Aristofana vēlīnajās komēdijās, arī Menandra darbos, kora vietā cēlienus atdalīja dejas un teksta iespraudumi, kas nebija saistīti ar sižetu.
…
