Korporatīvā kultūra un sabiedriskās attiecības

Kultūras jēdziens nav jauns - tas tiek pētīts jau kopš 17. gs.; jauna ir tās pieaugošā loma organizācijas procesu ietekmēšanā. Zinātnieku vidū joprojām nav vienprātības par kultūras definīciju, taču lielākā daļa uzskata, ka kultūra samazina nenoteiktību un veicina mijiedarbību sociālajā vidē. Kultūras izšķirošie elementi tiek ietērpti dažādu nozīmju un simbolu formās. Organizācijas jeb korporatīvā kultūra lielā mērā tiek saistīta ar organizācijas vērtībām, kuras jaunpienācējiem ir jāiemācās, lai viņi tiktu pieņemti kolektīvā. Vallahs (Wallach) korporatīvo kultūru definē kā organizācijas darbinieku dažādo izpratni par to, kā organizācijā "tiek darītas lietas". Šeins (Schein) to asocē ar organizācijas darbības pamatpieņēmumiem, kas palīdz darbiniekiem definēt savus uzskatus par organizāciju un tās attiecībām ar apkārtējo vidi.
Pēc pētnieku domām, korporatīvā kultūra attīstās tikai tad, ja pastāv definējama grupa ar nozīmīgu vēsturi. Ouči (Ouchi), Paskāls (Pascale) un Ātoss (Athos) organizācijas kultūru uzskata par sava veida filosofiju, kas tuvina organizācijas politiku darbiniekiem un klientiem. Mārtins (Martin), Feldmans (Feldman) un Hačs (Hatch) par organizācijas korporatīvās kultūras svarīgu sastāvdaļu uzskata stāstus, kas tiek stāstīti organizācijās. Savukārt Dīls (Deal) un Kenedijs (Kennedy) kā organizācijas kultūras sastāvdaļas min arī rituālus un mītus; un Šeins (Schein) apgalvo, ka organizācijas kultūra ir atkarīga no grupas dalībnieku viendabīguma un stabilitātes un grupas dažādās pieredzes un intensitātes.

…