Vispārējā analīze
Apdares autors
Jānis Kalniņš
Jānis Kalniņš dzimis 1904. gada 3. novembrī Pērnavā, Igaunijā. Izcilā latviešu mūzikas klasiķa Alfrēda Kalniņa dēls – diriģents, komponists, mūzikas pedagogs un ērģelnieks.
Kopš 1910. gada dzīvojis Latvijā (Liepājā, Rīgā). Latvijas Konservatorijā mācījies kompozīcijas – teorijas klasē pie prof. J. Vītola, apguvis dziedāšanu, vēlāk klavieru un ērģeļspēli (1920. – 1924.). Tomēr LK absolventu diplomu tā arī neiegūst.
Strādājis par diriģentu Nacionālajā teātrī (1923–1933) un Latvijas Nacionālajā operā (1933–1944). Pēc emigrācijas (1944) nonāk Lībekā, Vācijā, pēc tam (1949) Kanādā, kur 20 gadus strādā par mūzikas pasniedzēju Frederiktonas Skolotāju koledžā (Ņūbransvikā), vada simfoniskos orķestrus, vēlāk darbojas arī kā ērģelnieks un kora diriģents. Saņēmis Ņūbransvikas Mauntelisona universitātes mūzikas goda doktora grādu (1981) par nopelniem reģiona mūzikas dzīves veicināšanā.
Miris 96 gadu vecumā, 2000. gada 23. novembrī Kanādā. 2001. gada 26. jūlijā komponists pārbedīts dzimtenē: Jāņa Kalniņa un viņa kundzes Hermīnes Kalniņas mirstīgās atliekas guldītas Rīgas I Meža kapos.
Jānis Kalniņš pārstāvējis tādus žanrus kā operas, baletus, kora mūziku, simfonisko un kamermūziku. Kalniņa kora mūzika stila ziņā novirzās no nacionālās klasikas romantiskajiem paraugiem; folkloras apdarēs vairāk izstrādāta humora un dejiskuma sfēra, bet monumentālās dziesmās ar Jāņa Sudrabkalna tekstiem autors iet latviešu kora dziesmai principiāli jaunu ceļu neoklasicisma un priekšmetiska tēlojuma, smalka ilustratīvisma virzienā.
Kalniņa kora darbu skaits nav liels (ap 60), taču to vidū ir visai izvērstas formas. Tautasdziesmu apdarēs Kalniņš izkopis pārsvarā dejiskuma, rotaļības un humora sfēru. Stila ziņā neierobežoti valda diatonisms, tā ietvaros mazinās konsonanses un disonanses pretstati – tāpat kā tautas mūzikā arī sekunda un to saturošas saskaņas tiek lietotas konsonanšu nozīmē.
…
