Izšķir divus īpašuma veidus: individuālo īpašumu un kopīpašumu.
Īpašnieka tiesība, kas pieder uz vienu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet gan domājamās daļās ir kopīpašuma tiesība.
Latvijas Republikas Civillikumā kopīpašums regulēts nodaļā pie īpašuma aprobežojumiem: aprobežojumi, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā (1067. –1075. pants. ). Taču Civillikumā ir arī speciālās normas, kas attiecas uz kopīpašumu, piemēram, nodaļās par sabiedrības līgumu, par laulāto kopīgo mantu, par mantojumu.
Turpmāk tiks tuvāk apskatīta kopīpašuma tiesība kā aprobežojums, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā, kopīpašnieki un kopīpašums.
Ar kopīpašumu saprot īpašumu, kas pieder vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām domājamās daļās jeb ideālās daļās, nevis noteiktās reālās daļās. Vienai lietai ir vairāki īpašnieki un viņu tiesības uz to ir aprobežotas tādējādi, ka šis aprobežojums attiecas uz valdījumu, lietojumu, rīcību, tiesību gūt ienākumus, tiesību atprasīt īpašumu no katras trešās personas utt.
Tātad kopīpašuma tiesība ir aprobežojums, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā, jo kopīpašnieki realizē šīs lietas valdījuma, lietojuma un rīcības tiesības kopīgi. Tas ir kopīpašnieka varas aprobežojums. Ar visu kopīpašumu kopumā var rīkoties tikai visi kopīpašnieki, ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Ikkatram kopīpašniekam ir tiesības uz visas kopīpašuma lietas domājamo daļu, bet ne reālo daļu. Ja ir noteiktas reālas daļas, uz kuru noteiktām personām ir īpašuma tiesības, tad tas vairs nav kopīpašums, bet gan katrs atsevišķs īpašums pats par sevi. Tāpat arī saskaņā ar Civillikuma 1067. panta otro daļu ir noteikts, ka, ja vairākām personām ir ir pilnīgas īpašuma tiesības uz vienu un to pašu lietu visā tās visumā, tad šādām īpašuma tiesībām nav likumīga spēka. Tātad kopīpašniekiem tikai visiem kopīgi ir īpašnieka tiesības uz kopīpašuma lietu, tie tās var realizēt tikai kopīgi, un tādējādi arī izpaužas kopīpašuma tiesība kā īpašuma visā apjomā aprobežojums. …
