Civillikums paredz ne tikai brīvas tiesības rīkoties ar īpašumu, bet arī dažādus īpašuma aprobežojumus. Kā viens no šādiem aprobežojumiem ir kopīpašums. Tātad situācija, kad vairākas personas kopā ir iegādājušās vai mantojušas vienu lietu. Kopīpašuma jēdzienu likumdošanā un tiesību zinātnē lieto gadījumos, kad manta vienlaikus pieder divām vai vairākām personām. Tas, ka vienai lietai ir vairāki īpašnieki, nozīmē, ka ikvienam no viņiem ir kopīpašuma tiesības uz visu lietu un katra atsevišķās tiesības uz lietas domājamo daļu kā bez ķermenisku lietu.
Par kopīpašumu var būt dažādas lietas, piemēram, automašīna, māja, televizors vai arī lietu kopums kā, piemēram, virtuves iekārta un tamlīdzīgi. Kopīpašumam raksturīgi ir tas, ka katra kopīpašnieka tiesības attiecas uz visu kopīpašumu un nevis uz kādu tā daļu natūrā.
1. KOPĪPAŠUMA JĒDZIENS
„Īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība.
Ja lieta pieder vairākām personām tādā kārtā, ka katrai no tām ir sava noteikta reāla daļa, tad tas nav kopīpašums šā panta izpratnē; šajā gadījumā katra daļa atzīstama par patstāvīgu veselu un par katra atsevišķa dalībnieka patstāvīgu īpašuma tiesības priekšmetu.” 1
Ar kopīpašumu plašāka nozīme saprotams tāds vairāku personu īpašums uz vienu un to pašu lietu kā rezultātā katram kopīpašniekam ir kvalitatīvi līdzīgs tiesiskais stāvoklis attiecībā pret kopējo lietu. Kopīpašuma tiesību objekts varbūt kāda noteikta lieta vai arī lietu kopums. Kopīpašuma tiesības pieder visiem līdzīpašniekiem. Juridiskā un faktiskā valdīšanas tiesība attiecas uz katru kopējā īpašuma daļu, tajā skaitā arī uz to reālo daļu, kuru viens no kopīpašniekiem faktiski ieņem. …
