Tā kā īpašuma jēdziens ir mūžīgs, tāpēc vienmēr pastāvēs iespēja personām kļūt par kopīpašniekiem. No tā var mēģināt apzināti izvairīties, taču personas atrašanās kopīpašnieka statusā var arī notikt tai neveicot noteiktas darbības. Līdz ar to arī šādi kļūstot par kopīpašniekiem vienmēr būs kāds, kam šāds stāvoklis nebūs pieņemams un persona mēģinās to izbeigt, prasot savas kopīpašuma daļas izdalīšanu.
Tādēļ arī es izvēlējos šo tēmu, kas savu aktualitāti nezaudē nekad, jo no vienas puses kopīpašums savā būtībā raksturojas kā bieži neizbēgams stāvoklis, bet no otras puses tā regulējumu likumā paredz kopīpašniekam tiesības jebkurā laikā šādu kopīpašnieka stāvokli izbeigt.
Jāpiemin gan vēl kāda īpaša kopīpašnieku kategorija – laulātie. Laulāto likumiskās mantiskās attiecības regulē Civillikuma pirmās daļas “Ģimenes tiesības” apakšnodaļa, tāpēc tā būtu atsevišķa tēma un sīkāk pie tās nekavēšos.
Šā darba mērķis ir izmantojot pieejamo literatūru konstatēt kopīpašumu regulējošo normu aspektus. Kā arī apskatīt iespējamās problēmas dzīvē pieprasot un realizējot kopīpašnieku daļu izdalīšanu.
Darbā aplūkoti kopīpašuma veidi un to vispārīgie noteikumi, lielāku uzmanību pievēršot nekustamā īpašuma kopīpašumam un tā reālas sadales regulējumam un iespējām praksē.
Mūsdienu likumdošana raugās uz īpašumu arī kā uz sociālu funkciju, nodibinot publiski tiesisku, lai gan nesankcionētu, pienākumu lietot īpašumu vispārības labā.1 Tas pašā savā dziļākajā izpratnē sasaucas ar civiltiesību galveno būtību, ka civiltiesības savos pamatos ir brīva cilvēka personības izpaudums, kas rodas viņam realizējot savas garīgās un mantiskās iespējas savā un reizē arī sabiedrības un valsts labā.2
Jo arī pašas civiltiesības ir arī cilvēka kā privātpersonas normēta brīvība3, kas izpaužas arī kopīpašumā. Līdz ar to Civillikums paredz arī dažādus īpašuma aprobežojumus. Kā viens no šādiem aprobežojumiem, kas apzīmēts kā aprobežojums uz visu īpašumu kopumā, ir kopīpašums.
Īpašuma tiesību aprobežojumi var izpausties gan uz īpašumu kopumā, gan atsevišķi uz valdījumu, lietojumu vai rīcību. Savukārt kopīpašuma tiesība raksturota kā aprobežojums, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā (CL 1067.p.).
Civillikuma definīcija “aprobežojums, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā” nozīmē, ka aprobežojums attiecas uz visiem īpašuma elementiem – valdījumu, lietojumu, rīcību, tiesību gūt ienākumus, tiesību atprasīt īpašumu no katras trešās personas u.tml4. Kopīpašuma tiesība ir īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām ne noteiktās ķermeniskās, bet tikai domājamās daļās, tā kā sadalīts vienīgi tiesību saturs (CL 1067.p.). Šī dotā definīcija skaidri norāda uz kopīpašuma reāli nesadalāmo dabu, kur starp kopīpašniekiem ir nošķirts tikai viņiem katram atsevišķs tiesību kopums.…
