Tiesības uz īpašumu ir svarīgs cilvēka pamattiesību elements, konstitucionāla tiesība, ko mums garantē LR Satversmes 105. pants: „ Ikvienam ir tiesības uz īpašumu¨.1 Īpašums ir subjektīva civilā tiesība. Mūsu senči rīkojās gudri, dzimtas mājas atstājot vecākajam dēlam, bet pārējiem bērniem novēlot citu mantu. Tādas rīcības mērķis visdrīzāk bija īpašuma saglabāšana viena saimnieka rokās. Praksē ir pierādījies, ka tur kur ir vairāk nekā viens īpašnieks, agri vai vēlu rodas domstarpības. It īpaši tas bija aktuāli laikā, kad aktīvi tika atjaunotas īpašuma tiesības bijušo īpašnieku mantiniekiem. Bet arī šobrīd pastāv iespēja personām kļūt par kopīpašniekiem, tādēļ šo tiesību detalizētai izpētei un pareizai piemērošanai ir ļoti liela nozīme. Tiesību piemērotājam ir svarīgi izvērtēt katras lietas apstākļus un, pieņemot lēmumu, pareizi veikt tiesību normu interpretāciju, kas iekļautos tiesību sistēmā.
Darba autore izvēlējās šo tematu, jo tas nekad nezaudēs aktualitāti. Darba mērķis ir iepazīties un izpētīt kopīpašuma jēdzienu un būtību gan Civillikuma ietvaros, gan arī saistībā ar citiem normatīvajiem aktiem.
Pēc autores domām, pirms sākt runāt par kopīpašumu, ir jānoskaidro
termina īpašums nozīme. Civillikuma izpratnē šim terminam ir divas nozīmes:
1)Īpašums, kā ķermeniska, kādai personai piederoša lieta (CL 993.p.3.d.), ko dēvē par īpašuma priekšmetu (CL 929.p.);
2)Īpašums, kā lietu tiesība (CL 927.; 928.p.), ar īpašumu minētajā kontekstā saprotot šādu pazīmju kopumu:
lietu tiesība – kā tieša (absolūta) vara, kas ir neatkarīga no citām personām;
tiesiska vara – kā vara, kam ir tiesisks pamats (lat. causa afficiens);
pilnīga vara – kā tiesības visā pilnībā, salīdzinot ar citām lietu tiesībām (lat. ius plenum);
uz savu lietu – kā lietu tiesību priekšmetu, kas ir apgrozāma lieta;
īpašnieka tituls – kā tiesiska stāvokļa apzīmēšana lietu tiesību subjektam;
privātā sfērā: „normatīvā civiltiesiskā sabiedrībā īpašums ir privāts. Tas nozīmē, kā īpašums pieder privātām personām un valstij, ciktāl valsts ņem dalību privātā sfērā, kā tiesību subjekts. Privātā sfēra, normatīvā civiltiesiskā sabiedrība ir ne tikai konkrētu tiesisko attiecību komplekss, bet personu tiesisku statusu un titulu sistēma”.1
Saskaņā ar Civillikuma 927. pantu īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu, kas nozīmē tiesības valdīt un lietot to, tiesības iegūt no lietas visus iespējamos labumus, tiesības rīkoties ar lietu, pilnīgi vai daļēji atsavināt, iznomāt, patapināt, nodot cita valdījumā, atteikties no īpašuma, iznīcināt to, kā arī noteikt lietas tiesisko statusu. Tomēr tas, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu, tomēr nenozīmē, ka īpašums nevarētu būt aprobežots gan kādu konkrētu personu, citu īpašnieku, gan arī valsts vai sabiedrības interesēs.…
