Secinājumi
Aplūkojot pieejamos materiālus par šo tēmu var secināt, ka:
Uz 20. gs. 90. gados Eiropas Savienībā nobriedušās pārmaiņas noteica ne tikai tās piedzīvotā paplašināšanās un līdz ar to jauni integrācijas meklējumi, bet galvenokārt atziņa, ka nekonsekventās izglītības sistēmas, kas pastāvēja vairumā ES dalībvalstu ir par iemeslu ES mērķa attiecībā uz vienota darba tirgus izveidi bremzēšanai.
Šajā laikā Eiropā pastāv ļoti dažādas universitāšu diplomu sistēmās, studiju moduļu kvalifikācijas, kas bieži vien ir ļoti nesaprotamas, tāpat ļoti grūti salīdzināmas, kas attiecīgi radīja grūtības absolventiem iesaistīties darba tirgū vai uzsākt studijas ārpus valsts kur saņemts diploms. Turklāt Eiropas piedāvāto izglītību pakāpeniski izkonkurēja Japānas un ASV universitātes, kas ar savu saprotamāko izglītības sistēmu un akreditāciju (ASV) kļuva pievilcīgākas ārzemju studentiem.
Visi šie aspekti kalpoja par iemeslu jaunas augstākās izglītības sistēmas izveidei, kas pirmkārt jau sākās ar Lisabonas konvencijā (1997. gada 11. aprīlis) paredzēto jauno principu, attiecībā uz diplomu savstarpējo atzīšanu, realizāciju. Šie principi paredzēja, ka valsts, kurai jāatzīst diploms savā izglītības sistēmā meklē atbilstošu līmeni, kuram pielīdzināma ārvalstu kvalifikācija un tad šo kvalifikāciju atzīt, nevis tiecas pēc tieša ekvivalenta meklējumiem.
Tomēr tikai ar Boloņas deklarāciju (1999. gada 19. jūnijs) iestājās īsts lūzuma punkts. Tika izvirzīta tēze par vienotas augstākās izglītības telpas izveidi ES. Šajā procesā izkristalizējās trīs galvenie aspekti, kuriem Boloņas deklarācija pievēršas visvairāk – vienlaicīga bakalaura maģistra sistēmas, kredītpunktu izmantošanas un akreditācijas veidošana. Visa šī sistēma veidota ar mērķi veicināt mobilitāti un universitāšu konkurētspēju studējošo acīs.
Lisabonas stratēģija (2000. g. 23., 24. martā), lai arī sākotnēji ne visai veiksmīga, tomēr attaisnoja uz sevi liktās cerības. Tās galvenie uzsvari tika likti uz mobilitātes veicināšanu, inovācijām, konkurētspēja palielināšanu un mūžizglītības koncepcijas realizēšanu, tāpēc liela loma tika atvēlēta mūžizglītības veidotajām programmām - Comenius, Erasmus, Leonardo da Vinči, Grundtvig, Caurviju un Jean Monnet.
Lisabonas stratēģijas ietvaros tika izveidotas arī divas īpašas programmas „Izglītība un apmācība 2010” un tās turpinājums 2020. Šajās programmās uzsvars likts uz universitāšu virzīšanu pretī to piedāvāto programmu modernizācijai, tāpat universitātēm jāveicina studiju pievilcība studētāj gribētājiem, kā arī tiek uzsvērta mūžizglītības un mobilitātes kā stabilas un augšupejošas ekonomikas ķīla.
Kas attiecas uz „Izglītība un apmācība 2020”, tad tur nav manāmas ievērības cienīgas nostādņu maiņas kā pirmajā programmā, tomēr tur tiek uzsvērti vairāki aspekti, kas traucē ES izvirzīto mērķu izpildei t.s. finansējuma trūkums, kas noved pie nepietiekamas tehniskās bāzes atjaunošanas, lielais imigrantu skaits, kas jāintegrē, lēnais studentu palielināšanās temps u.c.
…
