Pētījuma aktualitāte: Ikdienā tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, novēroju atšķirības kā tiek pieņemti lēmumi dažādās dzīves situācijās. Līdz ar to rodas jautājums, kas nosaka to, ka dažiem cilvēkiem piemīt konforma un piekāpīga uzvedība, šiem cilvēkiem ir tendence pakļauties citiem. Bet citi savukārt var patstāvigi vadīt savu darbību, izrāda pretestību, ja kāds mēģina ar viņiem manipulēt, prot adekvāti novērtēt savu rīcību. Kāpēc daži cilvēki ir populārāki, vairāk pārliecināti par sevi, izrāda lielāku pacietību. Arī darba kolektīvā tieši tiem darbiniekiem, kuri paši vada un nosaka savu dzīvi, kuriem ir adekvāts pašvērtējums ir pozitīva attieksme pret veicamo darbu.
Tādēļ rodas nepieciešamība savlaicīgi diagnosticēt darbinieku spēju pieņemt lēmumus un atbildēt par savu rīcību. Tas radīs iespēju veikt profesionālu darbinieku atlasi, atbalstīt darbiniekus karjeras attīstībā, noteikt, kurš ir piemērots būt par vadītāju, kurš par izpildītāju.
Pētījuma objekts: 25-40 gadus veci pieaugušie.
Pētījuma priekšmets: agrīnā brieduma pieaugušo vecumīpatnības.
Pētījuma mērķis: teorētiski un praktiski pētīt subjektīvā kontroles lokusa un pašvērtējuma mijsakarības 25-40 gadus veciem pieaugušiem
Pētījuma hipotēze: 25-40 gadus veciem pieaugušajiem, kuriem ir adekvāts pašvērtējums dominē internāls kontroles lokuss.
Pētījuma uzdevumi:
1.Teorētiski analizēt psiholoģisko literatūru par agrīnā brieduma pieaugušo vecuma īpatnībām.
Pētījuma teorētiskais pamats:
1.Psiholoģiskā literatūra par 25-40 gadus vecu pieaugušo vecuma īpatnībām.
2.Dažādas psiholoģijas atziņas par subjektīvā kontroles lokusa aspektiem (J.Golinkina, Dž.Rotters) un dažādo pašvērtējuma koncepciju apskats (E.Eriksons, A.Bandura, Č. Kūlijs,V. Džeimss.)
Pētījumā izmantotās metodes:
1.Teorētiskās metodes- psiholoģiskās literatūras analīze.
2.Empīriskās metodes:
1)subjektīvā kontroles lokusa līmeņa noteikšanas metodika (Dž.Rottera testa modif. )
2)N.Kiseļeva metodika pašvērtējuma līmeņa noteikšanai.
Pētījuma eksperimentālā bāze: 15 sievietes un 15 vīrieši vecumā no 25-40 gadiem.
Pētījuma praktiskā nozīmiba: pētījumā iegūtie rezultāti sniegs iespēju apzināt subjektīvā kontroles lokusa un pašvērtējuma mijsakarību īpatnības un to nozīmīgumu veidojot metodiku kompleksu darbinieku atlas.
1.Pētījuma aktualitāte psiholoģijā
Nodaļas mērķis:teorētiski analizēt subjektīvā kontroles lokusa un pašvērtējuma mijsakarības problēmu psiholoģijā.
Kontroles lokusa un pašvērtējuma problēmas ir būtiskas ikvienā personības attīstības posmā. Īpaši svarīgas tās ir agrīnajos brieduma gados, kad notiek personīgās dzīves stabilizācija un karjeras veidošanās.
Šos jautājumus ir pētījuši tādi pazīstami psihologi, kā E.Eriksons, V. Džeimss, Dž. Rotters, J. Bažins u.c. Tomēr Latvijā šī nozīmīgā tēma ir maz pētīta.
Subjektīvā kontroles lokusa jēdziens psiholoģijā ir parādījies 50. Gadu vidū. To ieviesa amerikāņu psihologs Dž.Rotters, ar jēdzienu “kontrole” skaidrojot ne tikai tiešu kontroli, bet arī spēju būt noteicējam.
Kontroles lokusa pētnieki pievēršas jautājumam par to, kādi faktori ietekmē cilvēka rīcības izvēli- iekšējie vai ārējie? Dž. Rotters ( Rotter, 1966.) pamatoja kontroles lokusa jēdzienu ar to, ka ir iespējams noteikt korelāciju starp pašvērtējumu un motivācijas sfēras īpatnībām, kas nosaka indivīda uzvedību.
Par kontroles lokusu raksta Maklellanda un Atkinsona ( Atkinson, 1964.) motivācijas sasniegumu teorija, Postmana, Brunnera un Makginnisa ( McGines, 1949) perceptīvā aizsardzības hipotēze. Kontroles lokusa problēma kļuvusi plaši pētīta saistībā ar sociālās iemācīšanās teoriju.
Pirmie pētījumi 60. gados Amerikā pierādīja sakarību starp dažādām uzvedības izpausmēm, personības parametriem un internalitāti- eksternalitāti. [ 24., 4.] Konformā un piekāpīgā uzvedība lielākā mērā ir raksturīga cilvēkiem ar eksternālo kontroles lokusu. ( Crown P.D., Liverant S. ) Internāļi ir mazāk tendēti pakļauties citu ietekmei, viņi daudz jūtīgāk uztver iespēju zaudēt personīgo brīvību, nekā eksternāļi. Cilvēki ar internālo kontroles lokusu labāk strādā vienatnē nekā, ja kāds viņus patstāvīgi novēro, eksternāļiem savukārt ir otrādi. Katram kontroles lokusa tipam ir piemērotie darbības veidi. Internāļi ir efektīvāki lēmumu pieņemšanā, viņi dod priekšroku tādai vadībai, kas viņus neierobežo, ļauj strādāt patstāvīgi. Vadītājs internālis dod lielākas pilnvaras arī saviem padotajiem, ļaujot pieņemt lēmumus patstāvīgi. Eksternāļi labāk pakļaujas autoritāram vadības stilam, mīl kārtību, noteiktību, viņiem piemīt izteikta pienākuma izjūta. [ 13., 68 ]
Internāļiem un eksternāļiem atšķiras arī apkārtējo sociālo notikumu interpretācijas veids, ir dažādi informācijas ieguves un apstrādes mehānismi. Internāļi daudz intensīvāk meklē informāciju un parasti ir labāk informēti par apkārt notiekošo nekā eksternāļi. ( Evans J.W., Srickland B.R., Sherman M.) Pētījumi ( Butterfield E.C. ) liecina par eksternalitātes kolerāciju ar trauksmi, depresiju un psihiskām saslimšanām. ( Cromwell R.L., Zahn T.P. Rosenthal D. )…
