Konstitucionālās tiesības regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības, bez kurām nevar pastāvēt tiesiskā un demokrātiskā valstī.
Konstitucionālās jeb valsts tiesības ir vadošā, nosakošā tiesību nozare. Pārējās ir pakārtotas un izrietošas no konstitucionālajām tiesībām.
Pie konstitucionālajām tiesībām vissvarīgākā nozīme ir pašai valsts konstitūcijai – tautas vai valsts pamatlikums, kas var būt rakstīts vai nerakstīts, kurš nofiksē pārvaldes raksturu un formas, nosaka galvenos principus, kuriem ir pakļauta valsts iekšējā uzbūve, nosaka pārvaldes organizāciju, regulēšanu, funkciju sadali starp valsts varu realizējošām institūcijām, kā arī valsts varas attiecības ar indivīdiem.
Studiju darba mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar konstitucionālo tiesību avotiem, kur ietilpst Satversme, precedenti, likumi, paražu tiesības, juridiskie raksti un saprāts. Viss ir apkopots secinājumos, kur ir izklāstīta katra no konstitucionālo tiesību avotu būtībām. Katram no šiem avotiem ir sava speciālā loma konstitucionālo tiesību nozarē. Ir būtiski apzināties un atšķirt šo avotu svarīgumu un būtību. Svarīgi ir arī spēt saskatīt saikni starp tām, piemēram, kā likumus iespaido tiesību paražas vai Satversme, cik svarīga ir saprāta nozīme, kaut gan tas tiek uzskatīts par papildus tiesību avotu.
Pašas par sevi konstitucionālās tiesības ir nepārprotami svarīgas, bet to svarīgumu sastāda arī avoti jo konstitucionālās tiesības ir visas valsts un tās iedzīvotāju tiesības.…