Konstitucionālās tiesības kā tiesību nozare un zinātne

Vispārīgā nozīmē konstitūcija ir internacionāls termins, ar kuru mūsdienās saprot vienu vai vairākus tiesību aktus, kas nosaka valsts uzbūves pamatprincipus un kam nacionālajā tiesību sistēmā pieder augstākais juridiskais spēks. Vienkāršāk var teikt, ka tas ir valsts pamatlikums. Konstitūciju pieņem pati tauta (tautas nobalsošanā) vai, īpaši šim nolūkam izveidota, tautas pārstāvniecības institūcija.
Terminam “konstitūcija” ir ļoti sena vēsture. To sāka lietot Senās Romas impērijas laikā, tas bija pazīstams arī viduslaikos, taču svarīgi ir tas, ka šī vārda pirmatnējā nozīme nesakrīt ar mūsdienu saturu.
1.1. Konstitūciju tipi
Konstitūcijas var iedalīt arī rakstītās un nerakstītās (kodificētas un nekodificētas). Lielbritānijā un arī Jaunzēlandē ir nerakstītās (neformālās) konstitūcijas, kas ļauj parlamentiem brīvāk rīkoties attiecībā uz jaunām problēmām un to risinājumiem. Tā bez tiesu varas iejaukšanās parlaments var pieņemt likumus ar balsu vairākumu. Konstitūcijas neesamību valstīs līdzsvaro tradīciju un demokrātiskās pieredzes ‘bagāža’, kā rezultātā valstīs ir izveidojies neredzamo noteikumu kodekss. Piemēram, Lielbritānijā vēlēšanās uzvarējušās partijas līderis kļūst par valdības galvu – premjerministru, u.c. …