1. Konstitucionālo tiesību jēdziens, objekts un priekšmets.
Konst.ties. (no angļu val. Constitucional law)-
1. Tiesību grupas nozares nosaukums daudzu valstu publisko tiesību sistēmās. Šīs nozares pastāvību un statusu nosaka tās īpašais regulēšanas priekšmets. Konst.ties. regulē cilvēka, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus, no vienas puses, un valsts uzbūves un darbības tiesiskos no otras puses, kā arī šo abu pušu savstarpējās attiecības. Konst.ties. principi un normas tādējādi nosaka gan indivīdu, pilsoņu, daudzu sabiedrības un valsts dzīves pušu tiesiskā un politiskā statusa pamatus, gan pamatformas, kādās tauta īsteno savu varu dažādās valsts, saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves jomās, gan valsts institūciju tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu un kompetenci, gan arī to darbības pamatprincipus. Tā kā konst.ties. galvenais avots konstitūcija, tad šīs ar augstāko spēku apveltītās normas un principi reglamentē glvk. “konstituēšanas”, “iekārtošanas”, “uzbūves” aspektus, kuriem ir īpaša integrējoši funkcionāla loma cilvēka, sabiedrības un valsts dzīvē. Konst.ties. ir publisko ties. pamatnozare, un tās metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātas principiālas nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošās un aizliedzošās normas, kuras regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valstī, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldību institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus.
Konst.ties. subjekti iedalāmi divos veidos:
• fiziskas personas (pilsoņi, indivīdi, vēlētāji, deputāti);
• sabiedriski veidojumi ( valsts organizācijas, partijas, iestādes).
Konst.ties. nosaka fiz.pers. un sab.veid. vispārīgās tiesības, brīvības, pilnvaras, uzdevumus, pienākumus, funkcijas utt.
Konst.ties. avoti ir konstitūcijas, likumi, starptautiskie līgumi, izpildvaras, konst. tiesas, pašvaldības normatīvie akti, tiesu precedenti u.c.
…
