1. Konstitūcijas definīcija.
Konstitūcija (lat. Constitutio – „lēmums”, „noteikums”) – ir valsts pamatlikums (viens vai vairāki), kuram ir augstākais juridiskais spēks un kurš reglamentē valsts un cilvēka savstarpējās attiecības, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkciju un savstarpējās attiecības. Šis jēdziens savu pašreizējo nozīmi ieguvis 18. gadsimta beigās, ASV un Francijā pieņemot pirmās rakstiskās konstitūcijas. [1]
2. Konstitūciju nosaukumi un konstitūciju rašanās laiks.
Pārsvarā valstu konstitūcijas tiek dēvētas kā attiecīgo valstu konstitūcijas, piem., Igaunijas konstitūcija, Lietuvas konstitūcija. Savukārt Latvijas konstitūciju sauc par Satversmi. Šo vārdu latviešu valodā ieviesa Atis Kronvalds 19. gs vidū pirmās Atmodas laikā, uzskatot, ka valstij jābūt kā patversmei, kurai briesmu brīdī ir jāapvieno tauta. Valsti satver likumu kopums, tāpēc arī valsts pamatlikums tika nosaukts par Satversmi. [4]
Vēl arī dažām citā valstīm ir īpaši konstitūciju nosaukumi, piemēram, Vācijas konstitūcija ir nosaukta par Pamatlikumu jeb „Grundgesetz”, Austrijas – „Österreichische Bundesverfassung”, Beļģijā „De Belgische Grondwet” (flāmiski), Nīderlandē „Grondwet”, bet tai piederošajām teritorijām Arubai un Antiļu salām pamatlikumu sauc par „Staatsregeling”. [7]
Pirmā rakstiskā konstitūcija mūsdienu izpratnē radās Amerikas Savienotajās Valstīs 1787. gadā. Eiropā pirmā rakstiskā konstitūcija radās Francijā, Lielās Franču revolūcijas laikā 1791. gadā.
Konstitūcijām ir 3 rašanās ceļi. Kā viens no veidiem, kā pasaulē radās konstitūcijas, ir, kad valstī valdošais stiprais monarhs vienpusēji izstrādāja un „dāvāja” (franču octoyer - dāvāt) konstitūciju savai tautai. Tās dāvātas, lai monarhs varētu nostiprināt savu varu un mazinātu sociālo spriedzi, tādēļ šo konst. Rašanās veidu ir pamats uzskatīt par visnedemokrātiskāko. Kā piemērus var minēt konstitūciju Japānā 1889.g., Marokā 1911.g. Arī harta Francijā 1814. g. pieskatāma pie šī veida, lai gan šī harta neatbilst pilnībā mūsdienu konstitūcijas definīcijai.
Otrais pamatlikuma rašanās ceļš ir tāds, ka konstitūcija rodas kā savdabīgs divpusējs līgums starp monarhu un sabiedrību. Tā kā monarha pozīcijas valstī ir diezgan vājas un tauta pierādījusi, ka spēj aizstāvēt savas tiesības, šāda konstitūcija tautai deva plašākas tiesības, lai gan monarhija tiek saglabāta. Tas ir diezgan demokrātisks konstitūcijas rašanās ceļš, kas raksturīgs Lielbritānijai, divpusēja līguma elementi saskatāmi arī Grieķijas 1844.g. konstitūcijā, Rumānijas 1866.g. konstitūcijā un Bulgārijas 1879. g. konstitūcijā.
Trešais ceļš: Tautas vēlēti pārstāvji izstrādā konstitūciju vai arī to dara īpaša institūcija, ko ievēl tauta. Šajā gadījumā suverēnā vara valstī pieder tautai, un konstitūcija tiek pieņemta, lai nostiprinātu tautas suverenitātes ideju. Tas ir visdemokrātiskākais konstitūcijas rašanās ceļš. Spilgts piemērs ir Latvijas Republikas Satversme, ko pieņēma šim mērķim speciāli izveidotā tautas pārstāvju grupa – Satversmes sapulce 1922. gada 15. februārī. Referenduma rezultātā tika pieņemta Itālijas konstitūcija 1947.g., Spānijas – 1978.g., Rumānijas – 1991.g. [2.]
Neviena no konstitūcijām nav palikusi nemainīga kopš tās pirmās redakcijas. Tās tiek nemitīgi papildinātas vai veikti grozījumi. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka konstitūciju rašanās process turpinās, jo, piemēram, Latvijas gadījumā Satversmei ir 10 redakcijas un 7 grozījumi, pārsvarā veikti 2. Neatkarīgās Latvijas laikā.
…
