Politika ir kolektīva nodarbe, un tas netieši nozīmē, ka labākos panākumus iespējams gūt, apvienojoties noteiktu mērķu sasniegšanai (Catlaks G., 2003: 31). Lai gan Latvijas politikai raksturīga personalizēšanās, politiskās partijas ir paudušas un turpina aizstāvēt zināmas ideju sistēmas, pēc kurām šīs organizācijas iespējams racionāli identificēt.
Politiskā partija pārstāv un tiecas īstenot savas sociālās grupas politiskās intereses ne vien attiecībās ar sabiedrību kopumā, bet arī sociālo grupu kā politikas subjektu savstarpējās attiecībās. Tā, piemēram, sīkražotāji vai zemnieki var formulēt savas prasības pret lielražotājiem vai finanšu kapitālu, darba ņēmēji – pret darba devējiem arī tiešās politiskās akcijās, bet veiksmīgāk tas darāms kādas vienas sociālās grupas partijas sarunās ar citu sociālo grupu intereses paudošajām partijām, panākot ar tām, kur tas ir izdevīgi, vienošanos kādos politiskos jautājumos vai pat slēdzot politiskās savienības, vai arī cīnoties pret to īstenojamo politiku. Būdamas organizētas, regulāri nodarbodamās ar politikas jautājumiem, partijas gan skaidrāk formulē savas sociālās grupas intereses, gan mērķtiecīgāk un organizētāk spēj vadīt savas sociālās grupas politiskās akcijas tās interešu īstenošanai. Tāpēc politiskā partija ir sociālās grupas kā poliskā subjekta augstākā organizācijas forma (Ašmanis M., 2005: 143).…