Konrāds Ubāns ir viens no īpatnējākajiem, spilgtākajiem un patstāvīgākajiem talantiem latviešu mākslā. Meklējot pirmsākumus viņa daiļrades gaitām, varētu „vainot likteni”, runāt par nevaldāmo dziņu zīmēt, kas jau kopš bērnības nav devusi mieru topošajam māksliniekam. Patiesībā viss bija vienkāršāk, prozaiskāk. Un tomēr tieši Konrāda Ubāna agrās bērnības atmiņās iezaigojās mirkļi, kas ļauj saprast, kā veidojies cilvēks un kādēl viņa māksla ir tāda, kādu to šodien pazīstam un mīlam.
Konrāda Ubāna vecāki ir vidzemnieki – no Cesvaines puses. Tēvs Jēkabs agrā jaunībā gan strādājis Cesvainē par aptieķnieka palīgu, taču Ubānu dzimta nāk no laukiem. Pie Cesvaines – Madonas ceļa Ilgas krastā paceļas Ubānu pilskalns. Te bijušas muižai piederošās Ubānu mājas, par kuru iemītniekiem ziņas rodamas jau no 18.gs. beigām un kuru nosaukums saglabājies vēlāk izveidotajās Kalnaubānu un Lejasubānu saimniecībās.
Māte Ilze cēlusies no Roču dzimtas un ir cesvainiete, bet arī viņai ir jo kupls lauku radu pulks.
Ubānu ģimenē ik pārgadus parādās pa jaunai atvasītei. Pirmā ir Anna, tad Lida, Berta, 1891.gadā – Jānītis, kurš nomirst vēl gluži maziņš, nesagaidījis brāļa ierašanos pasaulē, tad atkal nāk meitas – Elza un Trūde. Tā ģimenē arī paliek viens vienīgs dēls, kurš dzimis 1893. gada 31. decembrī un nokrustīts par Aleksandu Kārli Konrādu. Konrāds – par godu krusttēvam.
Konrāds atceras, ka bērnībā jau gadījies pakrāsot: „Tās nu ir diezgan sāpīgas atmiņas. Biju tāds pavisam sīks puikiņš, kad kāds pazīstams mālderis uzdāvināja man sareni un podiņu ar brūno grīdas krāsu. Palicis viens pats mājās, izmēģinājos amatā un pārkrāsoju visus krēslus. Pārnāca māte, atsēdās un pielipa. Gaidītās uzslavas vietā dabūju pamatīgu pērienu...”
…