„Daba visiem ir vienāda. Bet katris tajā var saredzēt ļoti daudz vai – ļoti maz. Vienmēr jādomā arī, kā lai to parāda. „Es tā jūtu„ nav kritērijs.
Es varu no sevis teikt – es nemaz to gleznošanu nepārzinu, es centos daudz gleznot, lai gan saprašanas nebija. Caur dabas pētīšanu nonācu pie skaidrības.”
Pirmo reizi lasīju par šo mākslinieku – K. Ubānu aizraujošajā Anšlava Eglīša grāmatā ‘’Pansija pilī’’. Tajā bija sevišķi spilgti attēlota Ubāna vizīte Inciemā. Izvēlējos rakstīt tieši par viņu, jo viņš mani ieinteresēja un piesaistīja ar savu personību, un man radās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par šo izcilo mākslinieku.
Konrāds Ubāns ir uz akmeņiem uzaudzis pilsētas puika, ar tiepīgu neatlaidību vienmēr tiecies būt dzīvajā dabā. Viņam gleznošana ir bijusi vienīgā iespēja elpot, dzīvot, izteikt un apliecināt sevi. Gleznošana bija kā iespēja vistiešāk izjust dabu, būt tajā, ne tikai parādīt to.
Ubāns uzreiz nav domājis kļūt par mākslinieku, ceļš uz viņa pastāvēšanas īsteno veidu nav bijis viegls, taču uzsākts, iets nešaubīgi. Viņa pirmais skolotājs ir pati daba un vēl vēlēšanās to izteikt krāsās. Saprašanas par gleznošanu tobrīd nebija nekādas, jo Odiņa tirdzniecības skolā viņu gatavoja pedantiskajam grāmatveža darbam. Septiņpadsmit gadu vecumā Ubāns saņēma tirdzniecības skolas diplomu. Tas viņam lika attapties vai turpmāk viņu visu mūžu saistīs tikai grāmatvedība. Un viņam tas nepatika, jo viņu saistīja māksla. Tā viņš nolēma doties līdzi draugam uz Odesu uz mākslas skolu. Tomēr pēc gada viņš atbrauc atpakaļ uz Rīgu. Līdzi viņam ir ‘’Melnā jūra pie Odesas’’ atgādinājums par uzsākto profesionālās mākslas ceļu. Pēc atgriešanās ar Vilhelma Purvīša atļauju Ubāns iestājas Rīgas pilsētas mākslas skolā. Ūbāna gleznas liecina par plašu interešu loku. Konrāds Ubāns ir latviešu mākslinieku pulkā, kuri aktīvi iekļaujas Padomju Latvijas mākslas dzīvē. Ir „Ekspresionistu grupas” dalībnieks. Tā pastāv ļoti neilgi, jo dalībnieki konstatē, ka ”...muļķīgi sevi saukt par ekspresionistu, ja esam citādi un katrs savādāks.’’ 1919.gadā izdotajā ‘’Ekspresionistu mape’’ ir vienīgais atgādinājums par šo mēģinājumu būt ”modernam”. Tajā gan nav nekādu ekspresionismu un arī citu modernisma virzienu pazīmju. Ap 1920. gadu mākslinieks dodas pirmajā ārzemju ceļojumā. Šajā ceļojumā viņš gūst apziņu, ka nevar gleznot svešu dabu. …
