Reālā tirgus situācija būtu jātuvina „ideālam konkurences” modelim, kura formulas, kas izstrādāta ekonomikas teorijā, galvenās sastāvdaļas ir:
par konkurenci var runāt, ja līdzvērtīgu preci pērk vai piedāvā samērā nelieli tirgus dalībnieki, kas ar savu rīcību nav spējīgi ietekmēt konkrētas preces cenu;
ir jābūt brīvai pieejai tirgum, kā arī jābūt likvidētiem visiem šķēršļiem, kas ir saistīti ar preces cenu un izejvielu noteikšanu;
tirgus dalībniekiem ir jābūt zināšanām par tirgu un tā dalībniekiem.
Konkurences paplašināšanās ir Eiropas Savienības vienotā tirgus ieguvums. Tas nozīmē, ka, ja tirgū ir, piemēram, četri ražotāji, kas piedāvā konkrētu preci, tad, parādoties vel vienam šīs preces ražotājam, palielinās konkurence. Līdz ar to pieprasījums pēc konkrētas preces nemainās, bet piedāvājums kļūst lielāks un ražotāji, lai cīnītos par noieta tirgu, cenšas samazināt preces ražošanas izmaksas un galēja patēriņa preces cenas.
Tātad, konkurences paplašināšanās nodrošina patērētājiem izdevīgākus nosacījumus pie konkrētas preces iegādes vai pakalpojuma izmantošanas.
„Eiropas Savienības konkurences politiskais mērķis ir nodrošināt tādu ekonomisko sistēmu, kas garantē godīgu konkurenci starp līdztiesīgiem tirgus dalībniekiem, veicinot ekonomikas izaugsmi un ļaujot patērētājiem saņemt līdzvērtīgu labumu.”1…