Reliģija ir veids kā pasaulei piešķirt jēgu. Tā var piešķirt nozīmi un mērķi cilvēkiem un viņu dzīvei un dot cerību esības turpinājumam pēc nāves. Daudzas reliģijas nosaka likums, kas veicina labu uzvedību, bet reliģiskas nesaskaņas ir novedušas arī līdz karadarbībai. Neviens tieši nevar pateikt, kad aizsākās reliģiski ticējumi, bet daudzi arheologi izsaka pieņēmumu, ka tie radušies līdz ar pirmo valodu rašanos aptuveni pirms diviem miljoniem gadu. Tiklīdz pirmatnējie cilvēki bija iemācījušies sazināties saistībā ar savām praktiskās dzīves vajadzībām, nepagāja ilgs laiks, un viņi spēja izteikt savas dziļākās izjūtas un reliģiskos priekšstatus.
Ķīnas reliģija ir unikāla. Daļēji to nosaka fakts, ka Ķīnas reliģija ir vienīgā lielā pasaules reliģija, kas veidojās izolācijā, un to neskāra citu lielo pasaules reliģiju ietekme. Divas no trim Ķīnas ticībām – konfūcisms un daoisms – noformējās, pirms Ķīna nodibināja kaut cik nozīmīgus kontaktus ar citām pasaules daļām. Šī iemesla dēļ ķīniešu reliģija atšķiras no visām citām. Piemēram, konfūcisms un daoisms nelīdzinās ne jūdaismam, ne kristietībai vai islāmam – monoteistiskām reliģijām, kuru centrā ir Dievs. Īpaši konfūcisms ir reliģija, kurā tikpat kā nekāda uzmanība netiek veltīta Dieva dabai un viņa funkcijām. Šī iemesla dēļ to bieži pat vispār neuzskata pa reliģiju. Tomēr konfūcisms ir reliģija, un tas pārstāv senās Ķīnas galveno tradīciju.
Ilgās Džou dinastijas valdīšanas laikā parādās tie ieskati, ar kuriem saistīta Ķīnas reliģiskā un filozofiskā attīstība. Šajā laika – no 6. gs. līdz 2. gs. p.m.ē. – dzīvo tās personas un attīstās tās skolas, kuras dod ķīniešu reliģijām to raksturīgās izpausmes.
Galvenās ķīniešu reliģijas ir divas:
1.daoisms (taoisms), kas īpaši saistīts ar Laodzi (6. – 5. gs. p.m.ē.) un viņa sekotāju Džuandzi (ap 369. – 286. p.m.ē.);
2.konfūcisms, kas saistīts ar Konfūciju (ap 551. – 479. g. p.m.ē.) un viņa tuvākajiem sekotājiem – Mendzi (371 – 289. g. p.m.ē.) un Sjuņdzi (298. – 238. g. p.m.ē.).…
