Referātam par filozofijas un filozofu tēmu izvēlējos man tuvā Senās Ķīnas domātāja Konfūcija (Kun-Fu-Czi), (551 - 479. gg. pmē) mācības apskatu.
Mūsdienās, spriežot par valsts un varas iekārtojumu, aizvien biežāk piemin t. s. "sabiedriskā līguma" principu. Elegants šķiet ķīniešu filozofa, Konfūcija sekotāja Mo-dzi formulējums – „ ...vara ir dabiska, ietver visu dabisko un vada visu dabisko.”
Konfūcija mācību rupjos vilcienos varētu sistematizēt, sadalot trijās pamatdoktrīnās:
Godavīrs „cunj-czi”;
Humānisms „žeņ”;
Pienācīgu sabiedrisko attiecību normas „lī”;
Konfūcija koncepciju sabiedrības attiecību veidošanā ieviesa jau viņa dzīves laikā, bet jau III gadsimtā pirms mūsu ēras šī metode tika apstrīdēta visai savdabīgā veidā. Tas bija laiks, kas vēsturē iegājis kā nemitīgu savstarpēju karu periods starp Ķīnas karalistēm. Tieši tobrīd izveidojās tā sauktā legistu skola, kas deklarēja, ka ar konfuciānisko „valdītāju tikumisko varu” nav nodrošināma satisība un miers valstī. Legisti proponēja pakļautību likumam (likuma valdīšanu) pār cilvēku valdīšanu.
Legistu koncepcija vispilnīgāk definēta Han-Fei-czi traktātā. Īsumā šo koncepciju varētu raksturot kā šobrīd mums pazīstamo t. s. „civilizētās pasaules” modeli – pastāvīgi darbojošies likumi, kas jāzina valdītājam un jāpilda padotajiem. Šāda attieksme neguva atsaucību ne pie valdītājiem, ne pie padotajiem un Han dinastijas laikā (206 g. p. m. ē. ) konfuciānisma pielietojums tika atjaunots, no šādas koncepcijas atsakoties tikai 1912. gadā.…
