Konfliktu veidi un cēloņi

Es­mu iz­vē­lē­ju­sies re­fe­rā­ta tē­mu – kon­flikts. Iz­vē­lē­jos tie­ši šo tēmu, jo tā mūs­die­nu sa­bied­rī­bā ir ļo­ti ak­tu­āla, jo cilvēki konfliktē visās iespējamās dzīves situācijās. Referātu rakstīju ar ļoti lielu ieinteresētību, jo pēc ie­spē­jas vairāk gri­bē­ju uz­zi­nāt par kon­flik­ta cēloņiem un to ri­si­nā­ša­nas veidiem.
Tā kā izvēlētā tē­ma ir pla­ša, bet referāta apjoms ierobežots, tad sa­vā darbā rak­stu ti­kai par sva­rī­gā­ko kon­flik­ta te­ori­jā. Minu jēdzie­na kon­flikts de­fi­nī­ci­jas no da­žā­du au­to­ru dar­biem. Rak­stu par kon­flik­ta vei­diem un to ra­ša­nās cē­lo­ņiem un vēl es­mu uz­rak­stī­ju­si da­žus konflik­ta ri­si­nā­ša­nas ie­tei­ku­mus, kas at­spo­gu­ļo­jās pamatliteratūrā, ko iz­manto­ju sa­va dar­ba tap­ša­nā.
Sa­vā dar­bā bal­stī­jos uz šā­diem li­te­ra­tū­ras avo­tiem:
Eber­harts G. Fē­lavs. (2003.) Kon­flik­ti dar­bā. – R.: “Bal­ta eko”.
Omā­ro­va S. (1998.) Cil­vēks ru­nā ar cil­vē­ku. Sa­skar­smes psiho­lo­ģi­ja. – R.
Pi­ke­rin­ga P. (2000.) Strī­di ne­sa­ska­ņas kon­flik­ti. – R.: “Jāņa Ro­zes”.
Pļav­nie­ce M., Škuš­kov­ni­ka D. (2002.) So­ci­ālā psiho­lo­ģi­ja pe­da­go­giem. – R.: “Ra­Ka”.
Psiho­lo­ģi­ja vi­dus­sko­lai (1999.) Au­to­ru ko­lek­tīvs – R.: “Zvaig­zne ABC”.
Reņ­ģe V. (2002.) Or­ga­ni­zā­ci­ju psiho­lo­ģi­ja. – R.: “Ka­me­ne”.
Pe­da­go­ģi­jas ter­mi­nu skaid­ro­jo­šā vārd­nī­cā jē­dziens “kon­flikts” tiek skaid­rots šā­di, pre­tē­ju mēr­ķu, in­ter­ešu, po­zī­ci­ju, vie­dok­ļu vai uzska­tu sa­dur­sme, emo­ci­onā­li spē­cīgs, grū­ti at­ri­si­nāms pro­blē­mu saasi­nā­jums, no­piet­nas ne­sa­ska­ņas, strīds, vie­nas pus­es in­ter­ešu īste­no­ša­na re­āli vai šķie­ta­mi iz­slēdz ot­ras pus­es in­ter­ešu īs­te­no­ša­nu. Tā kā ir da­bis­ki, ka in­di­vī­dam ir at­šķi­rī­gas in­te­re­ses, kon­flikts saskarsmē ir da­bisks un no tā ne­var iz­vai­rī­ties, bet jau no bēr­nī­bas jā­mā­ca (un jā­mā­cās) to ne­var­dar­bī­gi un pro­duk­tī­vi ri­si­nāt. [5., 85].
Tur­pre­tim, Psiho­lo­ģi­jas vārd­nī­cā ir dots šāds jē­dzie­na “kon­flikts” skaid­ro­jums, (lat. con­fluc­tus – sa­dur­sme) – at­tie­cī­ga­jā lai­kā un tel­pā pre­tru­nī­gu ten­den­ču vai in­ter­ešu sa­dur­sme, kad ne­pie­cie­ša­ma individuālo, grup­vei­da vai in­sti­tu­ci­onā­la at­ri­si­nā­ša­na. [8., 72].
Kā no­rā­da M. Pļav­nie­ce un D. Škuš­kov­ni­ka, ar jē­dzie­nu “konflikts” jā­sap­rot ār­kār­tī­gi plašs ter­mins, kas tiek at­tie­ci­nāts uz katru si­tu­āci­ju, ku­rā no­tiek an­ta­go­nis­ki no­ti­ku­mi, sa­du­ras pre­tru­nī­gi mo­tī­vi, mēr­ķi, dar­bī­bas, im­pul­si utt. [6., 121].
Grā­ma­tā “Psiho­lo­ģi­ja vi­dus­sko­lai”, jē­dziens “kon­flikts” tiek skaid­rots šā­di (la­tī­ņu val. con­flic­tus – sa­dur­sme) ir pre­tē­ju uz­ska­tu, vie­dok­ļu sa­dur­sme, cī­ņa. [7., 180].…