Konflikts ir visai bieži sastopama dzīves parādība. To pamatā vienmēr ir cīņa par kaut ko konkrētam cilvēkam nozīmīgu.
Vārds „konflikts” atvasināts no latīņu valodas vārda „conflictus” – „sadursme”.
„Konflikts ir pretēji vērstu mērķu, interešu, pozīciju viedokļu, uzskatu, rīcības un līdzekļu izvēles sadursme, savstarpēji antagonistisku impulsu un emociju pretdarbība, zinātnisko uzskatu, sociālās uzvedības normu atšķirība u.c.” [2; 227]
Konflikts ir katra normāla cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tas ir loģiski, jo katram cilvēkam ir sava vērtīborientācija, pozīcija, virzība, vajadzību un interešu struktūra. Tāpēc neviens cilvēks savu mūžu nenodzīvo bez konfliktiem. Tie izraisās tāpēc, ka vienai pusei šķiet, ka otra puse aizskar tās intereses, jūtas, cieņu, nedod iespēju realizēt kādas idejas, apmierināt vajadzības vai īstenot nodomus. Konflikta pamatā vienmēr ir cīņa par kādu vērtību, kaut ko cilvēkam ļoti nozīmīgu.
S. Omarova saka, ka konflikts var kļūt par konfliktu, ja apsūdzētā puse nepiekrīt iniciatora slēdzienam, viņa piedāvātajai izejai no konflikta situācijas. Sadursme konfliktā rodas no tā, ka partneris nevēlas viegli atteikties no savām pozīcijām un interesēm. Jebkura konflikta pamatā ir vērtības, par kurām rit cīņa. Vērtība ir kaut kāds objekts, kuram subjekta vajadzību un interešu struktūrā ir ļoti liela nozīme. Konflikti rodas tieši šīs vērtības nozīmīguma dēļ. Ja tās nebūtu, cilvēki viegli atteiktos no vērtībām.
Ar konfliktiem ir saistītas emocijas, taču visbiežāk šīs spēcīgās emocionālās izjūtas ir negatīvas. Un, kamēr esam pāruzbudināti, negatīvu emociju pārņemti, grūti cerēt uz veiksmīgu konflikta atrisinājumu. Tiek izjaukts cilvēka emocionālais līdzsvars un tas izpaužas dusmās, apjukumā, uztraukumā, izmisumā, kauna izjūtā. …