Jēdziens "konflikts" ir radies no latīņu valodas, kas latviski nozīmē - stāties pretī, pretoties, pretēju interešu, uzskatu, tieksmju sadursme, asas domstarpības. Konflikta jēdziens tiek lietots daudzās zinātņu nozarēs, un līdz ar to ir daudz definīciju. Psiholoģijā ar konfliktu saprot oponentu vai mijiedarbības subjektu pretēju mērķu, interešu, pozīciju, domu un uzskatu sadursmi. Konfliktu var definēt kā vienu no cilvēku mijiedarbības formām, kuras pamatā ir dažādu veidu reālas vai iluzoras, objektīvas un subjektīvas, dažādā pakāpē apzinātas pretrunas starp subjektiem, mēģinājumi tās risināt kognitīvi vai emocionāli.1
Psiholoģiskajā vārdnīcā konflikts tiek definets kā „attiecīgajā laikā un telpā pretrunīgu tendenču vai interešu sadursme, kad nepieciešama individuālo, grupveida vai institucionāla atrisināšana”.2
Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīcā konflikts tiek definēts kā „pretēju mērķu, interešu, pozīciju, viedokļu vai uzskatu sadursme, emocionāli spēcīgs, grūti atrisināms problēmu saasinājums”.3
Konflikts ir reāla cīņa starp cilvēkiem un grupām neatkarīgi no tā, kādi ir cīņas iemesli, veidi un līdzekļi, ko mobilizē katra konfliktējošā puse, saka angļu sociologs A. Gidness.4
Rietumu sociologi un filozofi konfliktus atzīst par sociālās attīstības nozī-mīnākaiiem faktoriem. Angļu filozofs un sociologs G. Spensers (1820-1903)
Čikāgas sociālās psiholoģijas skolas pārstāvis R. Parks konfliktu kopā ar sacensību, pielāgošanos, asimilāciju iekļāva četru galveno sociālās mijiedarbības veidu skaitā. Viņš uzskata, ka tā ir apzināta sacensība, kas ir sociāla forma cīņai par eksistenci. Konflikts, pateicoties asimilācijai, veido ciešus savstarpējos kontaktus, sadarbību, veicina pielāgošanos.
Amerikāņu sociologs L. Kozers (L Coser) konfliktu definē kā ideoloģisku parādību, kura atspoguļo indivīdu un sociālo grupu tieksmi un izjūtas cīņā par objektīviem mērķiem: varu, statusu, ienākumu sadalīšanas pārmaiņu, vērtīborientāciju attīstību. …
