Ievads
Veidojot kopīgu organizācijas plānu, personāla speciālistiem ir jārisina daudzas problēmas, kas saistītas ar viņu darba lauku un atbildības sfērām. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir risināt konfliktus, kuri var rasties starp organizācijas vadību un atsevišķiem darbiniekiem uzskatu dažādības dēļ.
Cilvēku ciešā savstarpējā saistība un atkarība organizācijā, atšķirības individuālajās īpatnības, motivācijā, sociālajā statusā, indivīdu un atsevišķu grupu mērķos u. c., faktori dažāda rakstura konfliktus, kuri būtiski ietekmē organizācijas darbu un tā efektivitāti.
Lai konflikti nerastos un tos sekmīgi atrisinātu, personāla vadītājam jāzina, kas ir konflikts, kā tas rodas, kā izvairīties no tiem, kādi ir konfliktu risināšanas ceļi.
Konflikts ir saskaņas trūkums, kas veidojas indivīdu saskarsmes procesā, negatīvas emocijas, kas rodas uzskatu, interešu vai pretdarbības apstākļos.
Konflikts, bez šaubām, pastāvēja un pastāvēs vienmēr, jo ikvienā sabiedrībā, ikvienā grupā, katra cilvēka iekšiene notiek konflikts. Konflikts ir cilvēka neatņemama dzīves daļa. Konfliktējot var ne tikai zaudēt, bet arī iegūt kaut ko labu sev.
1. Konflikta vispārīgs raksturojums
1.1. Jēdziena „konflikts” būtība
Jēdziens “konflikts” ir radies no latīņu valodas, kas latviski nozīmē – stāties pretī, pretoties, pretēju interešu, uzskatu, tieksmju sadursme, asas domstarpības. Konflikta jēdziens tiek lietots daudzās zinātņu nozarēs, un līdz ar to ir daudz tam definīciju.
Psiholoģijā ar konfliktu saprot oponentu vai mijiedarbības subjektu pretēju mērķu, interešu, pozīciju, domu un uzskatu mijiedarbības subjektu pretēju mērķu, interešu, pozīciju, domu un uzskatu sadursmi.
Konfliktu var definēt kā vienu no cilvēku mijiedarbības formām, kuras pamatā ir dažādu veidu reālas vai iluzoras, objektīvas un subjektīvas, dažādā pakāpe apzinātas pretrunas starp subjektiem, mēģinājumi tās risināt kognitīvi vai emocionāli (Ešenvalde, 1993).
…
