Ikviens pazīst konfliktus, domstarpības unstrīdus, bet neviens nevēlas tos piedzīvot. Tomēr it visās jomās, kur kopīgi darbojas vairāki cilvēki, pastāv visdažādāko izpausmju un veidu konflikti. Tomēr ne visus izdodas atrisināt, dažus no tiem iespējams novērst, bet citus – veiksmīgi noregulēt.
Dažkārt konflikti nenāk par sliktu – nereti tie ir vienīgā iespēja, lai sāktos pārmaiņas un attīstība organizācijā. Jebkuram cilvēkam ir jāprot risināt konfliktsituācijas ne tikai personiskajā dzīvē, bet arī darba vietā.
Neizbēgami visbiežāk konfliktsituācijās darba vietā tiek iesaistīti organizāciju vadītāji .
Agrāk konfliktos, kuros tika iesaistīti organizāciju vadītāji un darbinieki, pārsvaru vienmēr guva vadītāji. Darba strīdi notika reti, jo to iznākums bija nenovēršams – darba devēja uzvara pār padotajiem. Konfliktu iznākums atspoguļoja nelīdztiesību indivīdu starpā, cieņas trūkumu un pārliecību par to, ka spiediens no augšas ir visefektīvākais ietekmes veids. Tas, protams, padarīja vadītāju dzīvi daudz vieglāku, jo viņiem likumīgi bija piešķirta vara, lai padotos turētu pakļautībā. Taču uzvarētājam šāda uzvara nesniedza gandarījumu, jo zaudētāji nevēlējās atzīt uzvarētāja pārākumu un atteicās tam pakļauties.
Demokrātiskās sabiedrības rašanās būtiski ietekmēja attiecības starp tādām grupām kā darbinieki un klienti, vadītāji un padotie. Radās tādas vērtības kā savstarpējā cieņa, sociālā vienlīdzība, sadarbība, dalīta atbildība un pašdisciplīna. Līdz ar šīm sociālajām pārmaiņām par neefektīvām un nepiemērotām tika atzītas arī tradicionālās konfliktu risināšanas metodes.
Konflikts jārisina demokrātiskā ceļā, kā galveno uzsverot cieņu pret līdzcilvēku.…