Konfliktsituācijas interpersonālajā komunikācijā

1. Izvairīšanās no konflikta.
Apsūdzētā puse cenšas mainīt tēmu, atsaucas uz laika trūkumu radušās problēmas apspriešanai. Šī taktika neatrisina konfliktu, atliek to. Viena puse bēg no atklātas sadursmes, ļauj partnerim „atdzist”, pārdomāt savas pretenzijas. Cerība ir tāda, ka atliktā konflikta situācija kaut kā atrisināsies pati no sevis vai vismaz „piebremzēsies”, zaudēs savu asumu. Cilvēks cenšas nivelēt konfliktu, piekrītot viņa pretenzijām kaut vai tikai konkrētajā brīdī un tīri ārēji. Reizēm šāda taktika iedarbojas, sevišķi, ja konflikta cēlonis nav nopietns un ir tikai nebūtisks „uzplaiksnījums” attiecībās. Bieži tomēr izvairīšanās no konflikta tikai attālina atrisinājumu, jo neapmierinātības priekšmets netiek likvidēts, konfliktējošās puses ir tikai „atlikušas partiju”. Ilga konflikta atlikšana nereti rada lavīnas efektu, savstarpējie aizvainojumi, neskaidrības attiecībās uzkrājas, negatīvā emocionālā spriedze pieaug. Bēgšanu no konflikta vienmēr nevajadzētu uzskatīt par gļēvulības izpausmi. Šo taktiku cilvēks var izvēlēties apstākļu spiests – apzinoties, ka viņam nav varas, svarīga ir perspektīva, uz pozitīvu dotā konflikta atrisinājumu cerību nav. Izvairīšanās no konflikta reizēm var demonstrēt arī vienaldzību pret partneri un viņa interesēm.

2. Konkurence ir konflikta eskalācijas taktika.
Neviens no oponentiem nerēķinās ar otrā interesēm un viedokli, aktīvi aizstāv savu pozīciju, argumentē un kontrargumentē. Konkurences bīstamība slēpjas tajā apstāklī, ka puses var pāriet uz personiskiem apvainojumiem un cieņas aizskaršanu, kad visi racionālie argumenti ir izsmelti. …